Ceļojumu bode
07.03.2008 10:33

Itālija

Klasiska, visā pasaulē izcili populāra tūrisma zeme. Ir sens teiciens, ka visi ceļi ved uz Romu, bet ne katru cilvēku dzīvē ceļi aizved līdz Romai. Vēl kāds teiciens vēsta: “Ja Dievs kādu grib apbalvot, tad viņš sūta šo cilvēku ceļojumā.” Jūs sagaida garš, iespaidiem bagāts ceļojums pa Itālijas brīnišķīgākajām vietām.

Cilvēkus vilina ievērojamie kultūras un vēstures pieminekļi, siltais klimats, daudzveidīgās dabas ainavas, skaistās pludmales, dzidrais jūras ūdens, kūrorti, lieliskā virtuve, kā arī pašu itāļu sprēgājošais dzīvesprieks un viesmīlība. Te valda patiesi draudzīga, līksmes piesātināta gaisotne, kas aicina izbaudīt visu, ko dzīve piedāvā.

Ģeogrāfiskais stāvoklis: atrodas Dienvideiropā, Vidusjūras ziemeļu daļā, Apenīnu pussalā. Ziemeļos robežojas ar Šveici un Austriju, ziemeļrietumos ar Franciju, austrumos ar Slovēniju. Valsts centrā atrodas San Marino valstiņa, bet Romā – pasaules mazākā valsts–Vatikāns. Valsti apskalo piecas jūras – rietumos Ligūrijas un Tirēnu jūra, austrumos Adrijas jūra, dienvidos Jonijas un Vidusjūra.

Itālijai pieder Sicīlijas, Sardīnijas un Elbas salas. Visas pussalas garumā stiepjas Apenīnu kalni un ziemeļos Alpu nogāzes.

Platība: 301 323 km²

Galvaspilsēta: Roma

Iedzīvotāji: 58 147 733 (2007.gada jūlijs)

Nacionālais sastāvs: itāļi, arī francūži, slovēņi, vācieši un citas etniskās grupas

Mūža ilgums:

vidējais: 79,94 gadi

vīrieši: 77,01gadi
sievietes: 83,07 gadi

Iedzīvotāju blīvums: 192,9 cilv./km².

Valsts valoda: itāļu

Reliģijas: katoļi 90 %; citi 10%

IKP/PP: $ uz 1 iedz. 25 320 (2002)

Naudas vienība: eiro (EUR)

Valsts pārvaldes forma: parlamentāra republika

Lielākās salas: Sicīlija, Sardīnija, Elba, Toskānas arhipelāgs, Lipāru salas, Poncas salas

Zemākais punkts: Vidusjūra 0 m v.j.l.

Augstākais punkts: Monblāns 4807 m v.j.l., kas ir arī Eiropas augstākā virsotne

Garākā upe: Po

Lielākais ezers: Gardas ezers

Reljefs: valsts Z atrodas Alpu kalnu grēda, un tās augstākās virsotnes. Tās vēl pagaidām klāj sniegs un ledāji, tāpēc slēpošanas maršruti ziemās ir tūristu iecienīti. Zem sniega līnijas plešas leknas kalnu pļavas. Pa Alpu dziļajām ielejām plūst straujās kalnu upes. Valsts ziemeļaustrumdaļā (ZA) plešas Padānas līdzenums, kas reiz bijis juŗas līcis. No ZR uz DA stiepjas Apenīnu kalnu grēda. Kalnu D daļā novērojams vulkānisms un zemestrīces. Vulkānisma josla stiepjas uz D Vidusjūrā, un skar arī Sicīlijas salu. Te atrodas Eiropā lielākais darbojošais vulkāns– Etna 3340 m v.j.l.

Dabas resursi: marmors, akmeņogles, dabasgāze, azbests, dzīvsudraba rūda, sērs

Klimats: atšķirīgs pa reģioniem. Itālijā valda mērens un subtropisks Vidusjūras klimats. Itālijas ziemeļos un Padānas zemienē klimats ir pārejošs no subtropiska un mērenu, vasaras ir karstas, vidējā jūlija temperatūra ir no +22ºC līdz +24ºC, ziemas ir aukstas un tumšas, vidējā janvāra temperatūra ir ap 0ºC. Ziemās var būt stiprs sals un sniegs.

Dienvidos ir Vidusjūras klimats, vasaras ir karstas un sausas, vidējā jūlija temperatūra ir +26ºC, ziemas ir siltas un maigas, vidējā janvāra temperatūra ir no +8ºC līdz +10ºC, sniegs uzsnieg reti (izņemot kalnu rajonus, kur virs 1500 m sniegs turas 200 dienas gadā).

Piesardzības pasākumi: nav īpašas prasības attiecībā uz vakcināciju.

Itālijā koncentrētas ap 60% Eiropas kultūras vērtību. Praktiski katra pilsēta Itālijā ir kā vēstures muzejs. Vēstures un kultūras smaržas un garšas pauž katrs zemes stūrītis, aicinot izbaudīt to.

Ziemeļitālija

Tas ir viens no bagātākajiem un attīstītākajiem reģioniem Eiropā. Te ir gan daudz rūpniecības uzņēmumu, gan blīvs autoceļu un dzelzceļa tīkls, gan populāras slēpošanas trases. Milāna (Milano) ir lielākā šī reģiona pilsēta. - pilsēta Itālijas ziemeļos Padānas līdzenuma rietumdaļā. Milāna ir Pirelli un Alfa Romeo mītnes vieta. Milānas sirds – Pjaca Doma laukums ar Viktora Emanuēla II statuju, Ziemeļu pili ar Triumfa arku un Milānas gotikas katedrāli, kura ir lielākā gotiskā stila baznīca pasaulē. Imperatora Teodosija I laikā Milāna ir Rietumromas impērijas galvaspilsēta. Tajā laikā Milāna ir otrā lielākā pilsēta Eiropā ar 300 000 iedzīvotājiem.11.gs. Renesanses laikmetā pilsētā valda savstarpēji konkurējošās Sforcu un Viskonti ģimenes, kuras aicina uz pilsētu māksliniekus (to starpā arī Leonardo da Vinči). Šī pilsēta arī ir viena no Apenīnu pussalas visvecākajām pilsētām. Apskates vērta ir Sforcu pils, laukums ar La Skala operteātri, Doma katedrāles muzejs, Valsts modernās mākslas muzejs. Milāna lepojas ar unikāliem mākslas darbiem, kuri glabājas muzejos - Brēra pinakotāka, Kastelo muzejs, Ambroziāna pinakotāka, Nacionālais zinātnes un tehnikas muzejs, Arheoloģiskais muzejs, Poldi Pecoli muzejs, Modernās mākslas galerija. Milānā atrodas arī izklaides parks „Minitalia”, daudz skaistu ezeru un Formulas 1 trase Monca. Milānā atrodas arī tādi uzmanības vērti kultūras pieminekļi kā Santambrodžio baznīca, Sv. Maurīcija baznīca, Sanlorenco Madžore baznīca ar Sanakulino kapelu, Sv. Lorenco baznīca, Santa Eustordžio baznīca ar Portnari kapelu. Tā reliģisku kultu, sportisko aktivitāšu, modes, vēstures un arhitektūras brīnumu pilsēta.

Dženova ir K.Kolumba, Nikolo Paganīni, Džuzepes Garibaldi dzimtā pilsēta, un tagad viena no nozīmīgākajām Itālijas ostām. Savukārt, jūras piekrastē esošo Rivjēru pazīst kūrortu mīļotāji.

Venēcija-pērle Adrijas jūrā. Pilsēta, kurā apstājies laiks, nemanāmi savijas pagātne ar mūsdienām. Muzejs zem klajām debesīm, kas neatstāj vienaldzīgu nevienu. Pilsēta, kas glabā unikālas kultūrvēsturiskas liecības, bet pati ik gadu nenovēršami grimst dziļāk ūdenī. Vieta, kurp jādodas, lai baudītu viduslaiku noskaņu un dzīvi pilsētā uz ūdens.

Venēcija ir uzcelta uz 122 salām, kuras savienotas ar 400 tiltiem. Šajā pilsētā vai katra māja var pretendēt uz nosaukumu „vēstures piemineklis”. Visslavenākais noteikti ir Lielais kanāls, kurš pilsētā kalpo par galveno ielu un ir 4 km garš. Pa to pārvietojas pilsētas sabiedriskais transports - vapareto. Šie satiksmes kuģi kursē pa dažādiem maršrutiem ar daudzām pieturvietām. No Tronheto autobusa piestātnes uz pilsētas vēsturisko centru — Marka laukumu. Vapareto, tāpat kā mūsu dzeltenie ikarusi, aiz sevis atstāj melnus dūmu mākoņus. Pilsētā ir arī savi taksīši — nave, motoskafi un aliskafi. Tās visas ir motorlaivas. Tātad pa Lielo kanālu ar nokļūt Venēcijas galvenajā – Sv. Marka laukumā ar XI gs. baznīcu un pasaulslaveno Dodžu pili. Pa kanālu kursē arī policijas un ātrās palīdzības motorlaivas.

Pilsētā atrodami daudzi unikāli kultūras pieminekļi – Zelta tilts (Rialto), Nopūtu tiltiņš un Menjala tilts, Sv. Marka katedrāle, stikla pūtēju sala Murāno un daudz citu.

Venēcijas simbols ir Svētā Marka bazilika, kuras fasādi rotā 1204.gadā no Konstantinopoles atvestie četri bronzas zirgi (kara trofeja).
Iebraucot Venēcijā, sākotnēji šķiet, ka kanālielās valda milzīgs haoss, katrs brauc, kā grib. Taču tā nebūt nav. Satiksmi regulē ceļa zīmes kanālmalās: nosaka atļauto ātrumu, norāda, pa kuru pusi drīkst apdzīt, atzīmē braukšanas joslu skaitu. Ielās patrulē ūdens policija, kas rūpīgi seko, lai noteikumi tiktu stingri ievēroti. Atsevišķos krustojumos ierīkoti arī luksofori.

Ja ir vēlme uzburt pilsētas kādreizējo noskaņu, pa kanālu labirintu jāizbrauc ar gondolām. Lieliem attālumiem šāds brauciens ir padārgs un lēns, toties ideāli piemērots klīšanai pa mazajām ieliņām. Vietējie iedzīvotāji paši gondolas ikdienā gan vairs nelieto, vienīgi dažviet, lai pārceltos no viena kanāla malas uz otru. Taču savulaik venēciešiem gondolas bija vienīgais pārvietošanās līdzeklis. Tās kalpojušas arī kā pārticības simbols. Pa pilsētas ūdeņiem slīdējušas visvisādas laivas: sākot no visparastākajām un beidzot ar tādām kā greznām mājiņām virs ūdens. Bet tad, 1365. gadā Venēcijā valdošā Dodžu dinastija visām gondolām noteica vienotu standartu - vienu izmēru, rotājumu daudzumu un maksimālo sēdvietu skaitu - sešas. 14.gs. pieņemtie parametri ir spēkā vēl šodien. Toties mūsdienās tapis daudz vieglāk kļūt par gondolieri — trīs mēnešu apmācību var iziet ikviens. Senāk gan valdījuši strikti ierobežojumi: kandidātam bija jābūt dzimušam Veneto apgabalā (rajons ap Venēciju) un jānāk no ģimenes, kas jau vairākās paaudzēs piekopa šo amatu. Mūsdienu gondolas ir melnas.
Lielo pilsētas kanālu šķērso trīs tilti. Skaistākais no tiem – Rialto jeb Zelta tilts, uzbūvēts kanāla šaurākajā vietā — 28 metru platumā. Tieši no turienes kanāls vislabāk pārredzams uz abām pusēm. Rialto tilts saglabājies no 16.gs. Tā pamati uzbūvēti uz 12 000 pāļiem. Rialto ir ne tikai tilts, bet arī neliela suvenīru tirdzniecības ieliņa.

Dodžu pils zāles grezno tādu pasaulslavenu mākslinieku darbi kā Ticiāna, Paolo, Veronezes, Tintoreto u.c. Te apskatāma arī pasaules lielākā glezna- Tintoreto „ Paradīze”.

Nogriežoties no lielā kanāla, gondolas pa mazākiem kanāliem ieved dziļāk pilsētā. Visapkārt valda dienvidnieciska atmosfēra. Gondoljeri, atrodoties vēl kvartāla atstatumā viens no otra, skaļi sasaucas, kurš kuru laidīs pa priekšu. Uz striķiem, kas novilkti no mājas uz māju, arī pāri šaurākajiem kanāliem, žāvējas veļa. Līkumojot pa nelielajām ieliņām, var iepazīt īsto Venēciju. Daudzu gadu simtu gaitā mitrumā noplukušie nami, kas sākuši šķiebties. To iemītnieki, kuri sabļaustoties caur atvērtajiem logiem, kaut ko dzīvi apspriež. Neviens neies pāri tiltam pie kaimiņa runāties, ja to var izdarīt sasaucoties pa logu. Lielākoties mājas ir tukšas — lielais mitrums pārāk grūti panesams, lai tajās mitinātos diendienā. Daudzu māju sienas iekšpusē ir pelējušas, un pāļi, uz kuriem balstās pašas ēkas, sāk bojāties. Venēcieši galvenokārt dzīvo namos, kas atrodas nostāk no kanāliem, jo tur ir sausāks. Dzīvokļi Venēcijā maksā desmit reizes dārgāk nekā Romā.
Visbiežāk šaurās ieliņas aizved līdz tirgus laukumam, kur itāļi, piedāvājot augļus vai suvenīrus, atbilstoši savam temperamentam, māk pārliecināt ikvienu tūristu, ka prece ir augstākā labuma. Gribot negribot noticēsiet, ka sliktu mantu viņiem vispār nav.
Vakarā ap deviņiem, kad beidz kursēt pēdējās satiksmes laivas, pār Venēciju nolaižas miers. Pārsvarā visi strādājošie aizdevušies nakšņot uz sauszemi, uz Mestri. Un tad var sajust, ka Venēcijai ir sava smaržu buķete: jūras tuvums, senās koka un marmora celtnes, piesūkušās ar mitrumu, vīri, kas kūpina cigārus, un svaigie dienvidu augļi.

Kāpēc venēcieši iedibinājuši ikgadējo karnevālu tradīciju, kad sejas tiek aizklātas ar maskām? Tradicionālā ir baltā maska, taču tās ar lielajiem deguniem- „mēra laika” maska, jo garā deguna iekšpusē iepildīja ārstnieciskas zāles, lai nesaslimtu ar lipīgo slimību. Šeit mitrumā tā izplatījusies strauji un pat 70 reižu.

Veronā atrodas otra pēc Kolizeja lielākā Senās Romas arēna Pjaca Bra, Sandjego baznīca, Erbe un Sinjoras laukums, Akmens tilts un Vecā pils. Šī pilsēta ir arī traģisko mīlētāju Romeo un Džuljetas pilsēta (apskatāms Džuljetas pagalms un balkoniņš).

Turīna - pilsēta Itālijas ziemeļrietumos Po upes augštecē. Tā ir Pjemontas un Turīnas provinces centrs. Ievērojams ekonomikas centrs. Turīna pazīstama kā vēsturiskā Sardīnijas karalistes galvaspilsēta - centrs ap kuru XIX.gs izveidojās vienotā Itālijas valsts.

Turīna smaržo pēc šokolādes un vermuta (Martini un Cinzano), jo tieši te ir slaveno produktu dzimtene un lielākās ražotnes. Turīna ir dzimšanas vieta arī Itālijas kino, TV un telekomunikāciju biznesam., Par Turīnas arhitektonisko simbolu kļuvusi Mole Antonelliana, kas iesākumā bija iecerēta kā sinagoga, un attēlota arī uz Itālijas 2 centu monētas. Turīnas baznīcā Duomo di San Giovanni atrodas slavenais Turīnas līķauts, kurā esot bijis ietīts Jēzus pēc krustā sišanas. Museo egizio ir otrs slavenākais Senās Ēģiptes mākslas muzejs aiz Kairas muzeja. Turīna bija 2006.gada ziemas olimpiādes mājvieta.

Slēpošanas mīļotāji laipni gaidīti ziemas periodā, kad Dolomītu Alpos veras neskaitāmās slēpošanas un snovošanas trases. Moderni pacēlāji jūs nogādās kalna virsotnē, un tad tikai atliek izjust ātruma spēku, sniega putekļus un noturēt līdzsvaru. Viens no prestižākajiem kalnu kūrortiem ir Cortina D’Ampezzo, kas atrodas nomaļus no citiem Alpu kūrortiem, Dolomītu Alpu ieplakā un 160 km attālumā no Venēcijas.

Passo Tonale ir visstraujāk augošais augstkalnu (1883-3016 m v.j.l.) slēpošanas kūrorts. Trases jebkuram vecumam, gan pieredzes bagātiem slēpotājiem, gan pavisam jauniem iesācējiem. Trašu kopgarums ir 80 km, no kurām vieglās-17 km, vidējās- 48 km, grūtās- 15 km.

Marmolada – Malga Ciapella atrodas tikai dažu soļu attālumā no Marmolādas ledāja. Te sākas vienas dienas slēpošanas karuselis Sella Ronda, kas savienojas vienotā slēpošanas ķēdē, ietverot populāro slēpošanas ciematu Arabba. Ciemats ietver 52 km garu trašu posmu ar 27 pacēlājiem. Arabba ir daļa no pasaules plašākā slēpošanas reģiona Dolomiti Superski. Ar Dolomiti Superski karti var slēpot arī citos Dolomītu Alpu slēpošanas rajonos: Corvara, Valgardena, Passo di Sella un Passo di Pordoi. Lielākā daļa no šiem rajoniem atrodas augstu kalnos, t.i. vairāk nekā 2000 m v.j.l. Tas nodrošina lieliskus sniega apstākļus un garu slēpošanas sezonu.

Vidusitālija

Florence - mākslas un arhitektūras šūpulis, Itālijas mākslas un Toskānas provinces galvaspilsēta. No neskaitāmajām pilīm, laukumiem, muzejiem īpaši jāpiemin Florences rātsnams, Siņorijas laukums, Vecais tilts, Ufici un Pitti mākslas galerijas, Mediči dzimtas kapenes, katedrāle Santa Maria del Fiore, kas ir trešā lielākā pasaulē. Tā darināta no balta un zaļa marmora, virs celtnes ir milzīgs kupols, no kura redzama visa Florence, pēc šī kupola var labi orientēties pilsētā.
Pēc pieminekļu daudzuma šī pilsēta neatpaliek no Romas. Pie slavenākajiem Florences pieminekļiem pieder Vekio, Bardžello pils, Palaco Pitti, Ponte Vekio tiltiņš,kurš ir vecākais tilts uz Arno upes, Santa Kroče, Santa Croces baznīca, kur atrodas Galileja un Dantes kaps, Džotto zvanu tornis, Sinjoras tornis, Sandžovanni baptistērijs. Florencē ir arī muzeji – Uffici galerija, San Marko muzejs, smalkās mākslas akadēmijas galerija, Pitti galerija karaļu apartamentos, Palatinskā galerija, mūsdienu mākslas galerija, Serebra muzejs, kariešu muzejs, nacionālais muzejs Bardžello, arhealoģiskais muzejs Krocetta pilī ar savāktiem antīkiem mākslas darbiem, Medicas muzejs Medica-Rikarda pilī.

Florence ir ne tikai neizmērojamu mākslas bagātību krātuve, bet arī banku dzimtene, slavenas ir tās akmens mozaīkas un mozaīku skolas. Šo pilsētu postījis gan Otrais pasaules karš, gan 1966.gada milzu plūdi. Taču Pitti, Ufici galerijas joprojām glabā agrāk Florencē dzīvojošo mākslinieku Džoto, Botičelli, Leonardo da Vinči, Rafaela, Mikelandželo, Ticiāna, Rubensa, Goijas, Dīrera, Velaskēza, Veronēzes u.c.. darbus, kā arī citu mākslas skaistumu: marmora skulptūras.

Uz Siņorijas laukuma pie Neptūna skulptūras, Dāvida statujas (Mikelandželo veidotas), vienmēr ir ļoti daudz tūristu.
Svētā Krusta baznīcā ir iespēja aplūkot marmora sarkofāgus, uz tiem var izlasīt ievērojamo florenciešu vārdus: Leonardo da Vinči, Dante Aligjēri, Mikelandželo Buonarroti, Nikolo Makjavelli, Džakomo Rosīni, Galileo Galilejs u.c.

Roma - Itālijas galvaspilsēta un lielākā pilsēta. Tā atrodas pie Tibras upes netālu no Vidusjūras, un ietver sevī vēl veselu valsti-Vatikānu, tāpēc Roma ir visas katoļu pasaules centrs. Viens no Rietumu civilizācijas "šūpuļiem", jo agrāk bijusi Senās Romas galvenais centrs. Itālijas politiskais centrs. Liels ekonomikas centrs. Viena no tūristu apmeklētākajām pilsētām pasaulē, un liekas, ka katrs ielu bruģis pauž kādu vēsturisku notikumu, katrai ēkai ir savs likteņstāsts.

Pilsēta tika dibināta uz viena no septiņiem Romas pakalniem - Palatīna (Palatinus) (pārējie pakalni ir Aventīns (Aventinus), Eskvilīns (Esquilinus), Kapitolijs (Capitolinus), Kelijs (Collis Caelius), Kvirināls (Quirinalis) un Vimināls (Viminalis).

Roma ir viena no Itālijas un arī visas pasaules ievērojamākajām pilsētām. Tās robežās atrodas nenovērtējami pieminekļi un arhitektūras ansambļi – Romas forums ar Vestas, Romula, Kastora un Polluksa tempļiem un Tita arku, Imperatoru forums ar Trajāna kolonnu, Via Appia, Santa Marija Madžore un Maksencija bazilikas, Palatīns, pilsētas simbols Kolizejs jeb Flāvija amfiteātris, senais hipodroms „Circo Massimo”, Panteons, Navona laukums – Romas visskaistākais laukums ar trijām strūklakām, Spānijas laukums, Kapitolija pakalns, Trevī strūklaka, jezuītu baznīca Santa Ignacio, Sv. Laurencija un citas baznīcas. Tāpat mākslu var baudīt daudzajos Romas muzejos.Panteons jeb „visu dievu templis” ir īpaša romiešu arhitektūras sakrālā celtne. Tās kupola atvere jeb „Panteona acs” lielums ir 9 m diametrā. Te dus Itālijas karaļi, Rafaēls un citi ievērojami cilvēki.

Dienviditālija

Neapole - pilsēta Itālijas dienvidos pie Tirēnu jūras Neapoles līča. Trešā lielākā pilsēta Itālijā un lielākā Dienviditālijas pilsēta, Kampānijas un Neapoles provinces centrs. Slavena ar savu vēsturi, kultūru un gastronomiju - Neapole ir picas dzimtene.

Pazīstama ar saviem muzejiem - Museo Archeologico Nazionale Napoli (lieliski romiešu mākslas paraugi) un Museo di Capodimonte (Mikalandželo, Karavadžo, Ticiāns u.c.). Slavena arī ar pasaulē vecāko darbojošos operu - Teatro di San Carlo (1737).

Neapole ir viens no itāļu emigrācijas centriem, neapolieši ir liela daļa no itāļu emigrantiem visā pasaulē. Pazīstama arī kā organizētās noziedzības - Kamorras dzimtene.

Pilsētas vizītkarte ir Vezuva vulkāns, kura virsotnē vērts uzkāpt, ieskatīties snaudošā vulkāna acī un sajust vulkāniskos pelnus zem kājām. Apskates vērta ir arī Karaļpils, Sv. Januārija kapela.Tālāk - Neapoles līcis ar skaistajām Neapoli, Sorento, Kapri salu, ar diviem kalniem, kuri sadala to divās daļās Kapri un Anakapri. Augstākais kalns ir Monte Solaro - 589 metri. Apbraucot apkārt Kapri salai var gūt priekšstatu par klintīm, grotām, villām un pilīm uz salas, tempļiem un gleznainām ainavām. Romas imperatoram Oktaviānam Augustam ļoti iepatikās balto klinšu saliņa, tādēļ viņš brauca turp atpūsties. Pēc viņa nāves nākamais Romas imperators Tiberijs šeit sev sāka celt greznas villas, ceļus, termas, ostas, bākas, bet pēc viņa nāves viss šeit tika pamests. Viduslaikos te mita zvejnieki. Tūristus uz šejieni vilina Vidusjūras klimats, krāšņā daba, gleznainākajās vietās ir viesnīcas, villas, pilis, baznīcas, parki, restorāni, veikaliņi, muzeji, klosteri, arī pacēlājs uz kalna virsotni. Šeit noteikti jāapmeklē slavenā ārsta un mākslas estēta Aksela Muntes “Sanmikelas” villu ar krāšņo skulptūru dārzu Anakapri kalnu ciematiņā. No turienes, baudot ainavu skaistumu, lejā jādodas pa Feniķiešu kāpnēm.
Pompeju pilsētas varenību, greznību un izvirtīgo dzīvesveidu reiz apraka vairākus metrus bieza vulkānisko pelnu kārta. Mūsdienās, kad pelnu slānis norakts, atsedzas varenās pilsētas drupas, akmeņiem klātās ielas ar visām gājēju pārejām un ratu risām akmens bruģī.

Nelielā Itālijas pilsētiņa Piza pievilina tūristus ar savu slaveno Pizas torni, kurš atrodas Brīnumu laukumā. Vēl uz laukuma ir apaļa celtne - Baptistērijs. Tas ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem Itālijā. Tornis pret tā pamatni stāv slīpi. Pizas tornis sašķiebās 15.gs, kad celtniecības laikā grunts zem pamatiem nosēdās un zvanu tornis sāka svērties uz sāniem. Grunts turpināja nosēsties apmēram par milimetru gadā. Tas draudēja ar torņa gāšanos, bet Leonardo da Vinči izpētija vai tas tiešām var notikt, un pēc pētījumiem izrādījās, ka nevar gan. Ja Pizas tornis nebūtu šķībs, tas tik un tā būtu liels14.gs brīnums. Tornis ir būvēts no baltā marmora kā zvanu tornis blakusesošajai baznīcai, kas, interesanti, būvēta krusta veidā. Sienu biezums pie torņa pamatnes ir 4 m. Pizas tornim ir astoņi stāvi, tā augstums ir 54,5 m (apmēram 15 stāvu māja). Uz torņa virsotni ved iebūvētas kāpnes ar 300 pakāpieniem. Torņa augšējā daļa ir novirzījusies par 5 m sāņus no tā pamatnes. Ik gadu novirze palielinās par 1,2 mm.

ITĀLIJAS VIRTUVE

Itāliešiem ēdiens nozīmē dzīves svētkus – nevis pavāra prasme (lai gan visi itālieši – gan sievietes, gan vīrieši – ir nepārspējami kulināri), bet dāsna dāvana, ko sniedz apgaismības brīdis.

Itāļu virtuve no citām atšķiras ar lieliskām garšas īpašībām un tās veselīgumu: visi produkti ir ļoti labas kvalitātes, un, tā kā produktu apstrāde nav sarežģīta, ēdieni saglabā svaigumu un dabisko garšu. Taču termins „itāļu nacionālie ēdieni” ir diezgan daudzveidīgs. Itālija pasaulei piedāvā ļoti daudzus oriģinālu virtuvju variantus, kas atspoguļo dažādo valsts reģionu vēsturi un tur izplatītos produktus.

Itāļu pieķeršanās makaronu ēdieniem ir visiem labi zināma, bet ne visi zina, ka pasta itāļu valodā ir ne tikai vispārējs apzīmējums visiem makaronu ēdieniem, bet arī sinonīms vārdam „ēdiens”.

  Galvenā atšķirība starp ziemeļu un dienvidu virtuvi ir tā, ka, pirmkārt, ziemeļos ēd plakanos makaronus, bet dienvidos – apaļos jeb caurulītes. Pastu ziemeļos gatavo uz olu bāzes, liekot tai klāt mērci, kuras galvenie komponenti ir teļa gaļa un tomāti. Dienvidos pastu ražo fabrikās, tajā nav olu un to pērk sausu, klasiskās mērces pamatā ir cūkgaļa. Otra atšķirība starp ziemeļiem un dienvidiem – taukviela, kurā gatavo ēdienu. Ziemeļos tie ir dzīvnieku tauki, bet dienvidos tiek izmantota olīveļļa.  

Ēšanas rituāli un ēdienu pagatavošana viscaur Itālijā ir vienādi. Pilnīga nodošanās jebkurai maltītei, lai arī cik vienkārša tā būtu, izpaužas laikā, ko itāļi pavada pie galda. Lielākajā daļā rajonu pusdienlaikā darbs tiek pārtraukts vismaz uz divām stundām. Visi – gan paši nabadzīgākie, gan paši turīgākie – dodas mājup paēst un arī pagulēt siestas laikā.

Vīna klātbūtne tiek uztverta kā pašsaprotama, jo vīns ir neatņemama ikvienas ēdienreizes un visas Itālijas kultūras sastāvdaļa. Daudziem vīna cienītājiem ir grūti iedomāties burvīgo itāliešu virtuvi bez piemērota Itālijas vīna, kas vienmēr izceļ un papildina šīs virtuves stilu. Itālijā kultivē daudz vairāk vīnogu šķirņu un ražo vairāk vīna (gandrīz piektā daļa no visas pasaulē saražotās produkcijas), nekā citās valstīs. Vieni

no pazīstamākajiem ir „Kjanti”, vermuts „Martini”, aperitīvs „Kampari”. Lieliski ir arī liķieri – „Amareto” un „Sambuka”, populārs ir arī vietējais degvīns „grappa”.

Vēl tiek lietotas uzturā dažādas putras – „Fetučīni”, „ Taljoni”, „Trenette”, „Picokeri”. Dienvidos vairāk iecienīti ir jūras produkti – cepta zobenzivs, krevetes un mīdijas. Lielā cieņā ir dārzeņu salāti ar olīvu eļļu un siera gabaliņiem. No desertiem piedāvāti tiek ļoti garšīgi saldējumi, siera tortes, visdažādākos šokolādes veidus.

Itālija: Auto noma Viesnīcas