Румыния
Rumānija
Pelēkā pils ar sarkano dakstiņu jumtu mākoņainu kalnu galā ar baisā vampīra grāfa Drakulas iemītnieku-tagad jau ar tā spoku un leģendām; Minerādes, Goleniādes un Čaušesku režīma paliekas; bari un gani zaļojošajās kalnu ielejās; Rumānija apbur ar savām viduslaiku pilsētām un pilīm, lieliskajām pastaigu vietām un kalnu ainavu baudījumu; čardaša dzimtene; lieliska zeme līdz šim tik neapgūtajā Austrumu reģionā, kas savu vietu tūrisma pasaulē tikai sāk uzņemt ar pilnu jaudu…un reizēm tiek dēvēta par Eiropas Kubu…
Ģeogrāfiskais stāvoklis: atrodas Eiropas dienvidaustrumu daļā. Z robežojas ar Ukrainu, A-ar Moldovu, R- ar Ungāriju un Serbiju un Melnkalni, D- ar Bulgāriju. DA daļā valsti apskalo Melnās jūras ūdeņi.
Platība: 238 391km2
Galvaspilsēta: Bukareste
Iedzīvotāji: 18,990,731 (2022.gads)
Valsts valoda: rumāņu; (populāras arī ungāru un vācu valodas)
Etniskais iedalījums: Galvenā etniskā grupa Rumānijā ir rumāņi. Tie veido 88,9 % no kopējā iedzīvotāju skaita. Pēc rumāņiem nākamās nozīmīgākās etniskās kopienas ir ungāri, kas veido 6,5 % iedzīvotāju, un romi, kas veido 3,3 % iedzīvotāju. (2022.gads)
Reliģijas: 81,9% iedzīvotāju sevi uzskata par Rumānijas pareizticīgajiem kristiešiem, 6,4% - kā protestantiem un 4,3% - kā Romas katoļiem.
IKP/PP: Uz 1 iedz. 36,446 (2022.gads)
Naudas vienība: Rumānijas leja (ROL)
Valsts pārvaldes forma: prezidentāla republika
Zemākais punkts: Melnā jūra 0 m j.l.
Augstākais punkts: Moldovjanu kalns 2544 m v.j.l.
Garākā upe: Donava
Reljefs: Karpatu kalnu grēda ar lielu līkumu ielocījusies valsts vidienē no Z uz D. Pie melnās jūras, Bulgārijas un Ungārijas pierobežas ir plašas zemienes. Karpatu kalnu D daļa pāriet Transilvānijas Alpu kalnu grēdā.
Dabas resursi: nafta, kokmateriāli, dzelzsrūda, akmeņogles, dabasgāze, auglīgas aramzemes, sāls, ūdens enerģija, dabas ainavas
Klimats: atrodas mērenajā klimata joslā, ziemas mēdz būt visai aukstas ar mākoņainām, miglainām dienām, ar periodisku, nepastāvīgu sniega segu, taču vasaras mēdz būt saulainas ar retām lietainām dienām un pērkoniem. Vidējā gaisa temperatūra jūlijā ir +24 C, bet janvārī no -2 C līdz – 6 C ; ūdens temperatūra jūlijā +24 C , bet oktobrī +19 C. Laika apstākļi bieži mainās, tāpēc vēlams līdzi paņemt apģērbu pret lietu un vēju, vasarās- pret karsto sauli. Ceļošanai klimats ir piemērots visos gadalaikos, bet vislabākais laiks ir pavasara beigās (maijs — jūnijs) un rudens sākumā (augusts — septembris), kad laiks ir mēreni silts .
Piesardzības pasākumi: nav īpašas prasības attiecībā uz vakcināciju.
Bukareste atrodas Rumānijas dienvidos pie Dimbovicas upes. Tā ir otra lielākā pilsēta Balkānos aiz Atēnām. Plašāk kļuva zināma kopš 1456.gada, kad valdīja grāfs Vlads III Drakula. Bijusi arī Valahijas prinču vasaras rezidence.No 1859.gada Bukareste kļuva par apvienotās Valahijas un Moldāvijas galvaspilsētu, un 1861.gadā to pārdēvēja par Rumāniju. Pilsēta ir tikusi postīta gan dabas spēku, gan cilvēku izraisīto cēloņu ietekmē: Otrā Pasaules kara laikā pilsētu bombardēja ASV un Lielbritānijas aviācija.1977.gadā pilsētā notika 7,4 balles (pēc Rihtera skalas) stipra zemestrīce, kurā gāja bojā 1500 cilvēku un daudzas vēsturiskas celtnes. Nikolae Čaušesku valdīšanas laikā daudzi vēsturiskie kvartāli tika nojaukti, vietā uzbūvējot standarta dzīvojamās mājas un gigantisku Republikas pili centrā (tagad Parlamenta pils). Politiskās peripetijas virmojušas bieži virs Bukarestes pilsētas. 1990.gadā sākās masu studentu kustība Goleniāde, kuru vardarbīgi pārtrauca varas iestāžu organizētā ogļraču masu kustība Minerāde. Apskates objekti: Cišmigiu dārzi ir burvīgas parks parks pilsētas centrā; Rumāņu Ateneums ir koncertzāle un filharmonijas ēka; Parlamenta pils (Čaušesku pils) ir ievērojama ar to, ka ir lielākā ēka Eiropā.
Kluža-Napoka (rumāņu - Cluj-Napoca) ir pilsēta Rumānijas ziemeļrietumos, Transilvānijā, pie Somešulas Mikas upes. Rumānijas trešā lielākā pilsēta un lielākā pilsēta Transilvānijā. Pilsēta veidojusies rumāņu, ungāru un vāciešu kultūru mijiedarbībā.
Transilvānija no latīņu valodas nozīmē „zeme aiz mežiem”, un tā patiešām arī ir- šo teritoriju no visām pusēm kā dabisku cietoksni ietvērušas Karpatu kalnu grēdas. Kādreiz šī teritorija piederējusi Ungārijai, un vēl tagad te dzīvo liels skaits ungāriski runājošo. Rumānijā saplūdušas vairākas nācijas jau kopš 13. un 14.gs. Un nav nozīmes tagad, vai esat saticis ungāru, rumāni, čigānu, ebreju, sēkeli, armēni, vācieti vai ukraini- šīs tautas jau gadu simtos ir iemācījušās sadzīvot, pieņemot atšķirīgo un meklējot kopīgo.
Sēkeļu zemē (tauta, kas runā īpatnējā ungāru dialektā) jeb Transilvānijā īpaši raksturīgi izgreznoti iebraucamie vārti, un ,jo turīgāks saimnieks, jo vārti greznāki. Sēkeļi izmanto visai košas krāsas (līdzīgi kā slāvi gaiši zilo toni) rakstiem: vijumiem, ziediem, zvaigznēm, saulei, mēnesim u.c. Vārtu jumti darināti no koka lubiņām. Ir vesels ticējumu klāsts, kas saistās ar šiem vārtiem, un, esot Transilvānijā, interesanti vērot šo kultūru. Vārtos ir divas ieejas: viena lielajiem vezumiem, otra- cilvēkiem, bet ir vēl trešā- vir abām iepriekšējām tieši zem jumtiņa- tā domāta baložiem. Atkal ticējums: ja vārtos baloži apmetušies, tad svētīta šī māja un cilvēki, līdzīgi kā Latvijā ar stārķiem un bezdelīgām.
Torocko jeb Rimetea ciematiņš atrodas pie Sēkeļu klints, un vieta ir ar senu vēsturi. Līdz pat 20.gs. te notikusi intensīva dzelzsrūdas ieguve, kas bija ciemata attīstības veicinātājs. Vēl tagad māju pagalmos ir pagrabi ar lielām dzelzs durvīm, aiz kurām reiz tika glabāta dzelzsrūda. Māju arhitektūras šarmu piedod baltā krāsa un sarkanās kumeļpēdas (pelargonijas) uz palodzēm. 1999.gadā ciemats saņēma Europa Nostra medaļu. Visur jūtamas vēstures smaržas un cieņa pret senlaicīgo.
Drakulas pils Brānā ir apvīta ar šausmu stāstiem un leģendām par seno grāfu Vladu Drakulu, kurš bijis nežēlīgs un ar tieksmi uz asins izliešanu, spīdzināšanu. Vlada Drakulas dzimtās mājas atrodas mūru ieskautajā Sigišoārā (Segešvāra) . Par vampīru Drakulu mītisko un šausmu pilno atmosfēru uzbūris šausmu romāna autors Brems Stokers. Pats Drakula saukts arī par „Uz mieta sēdinātājs", „Uzdūrējs”, „Mietduris”, laikam ņemot līdzību ar šausmām, ko izraisa uz augoša bambusa uzsēdināta cilvēka sāpes. Pils tagadējais īpašnieks – 69 gadus vecs, ASV pastāvīgi dzīvojošs Hābsburgu dinastijas pēctecis, caur saviem juristiem ir darījis zināmu, ka Branas pils jau tuvākajā laikā tiks pārdota. Bet patiesībā Drakula nav lielais varenais vampīrs, bet gan Valahijas apgabala princis Vlads Tepešs, kurš dzīvoja Rumānijas teritorijā 15. gadsimta vidū. Kā leģenda vēsta, tad romāna autors patiešām iespaidojies no īstā Vlada Drakulas nežēlīgajiem ieradumiem, un tāpēc arī nokristījis savu vampīru šajā vārdā. Leģenda vēsta, ka Drakula mēdzis mērcēt maizi naidnieku asinīs – laikam no tā arī Stokeram radušās idejas par šausmu romānu ar vampīru galvenajā lomā. Patiesībā gan ir vairākas ar Drakulu saistītas pilis. Piemēram, Poenari tiek uzskatīta par īsto. Tiesa, no pils gan tur maz kas palicis, tās galvenokārt ir tikai pilsdrupas. Bet tas jo īpaši piestāv Drakulas leģendas noslēpumainībai. Poenari pils atrodas Rumānijas vidienē, Transilvānijas Alpu kalnos. Pils atrodas fantastiskā vietā – klints korē, Arges upes līkumā. Visapkārt ir klintis, tomēr redzēt var tālu. Tieši tāpēc arī Vlads izvēlējās šo vietu savai pilij, jo no tās var redzēt visus potenciālos iekarotājus jebkurā virzienā. Iekarot šo pili gan bija burtiski neiespējami, jo kā jau klints korē būvētai, tai ir ļoti apgrūtināta piekļūšana. Lai tiktu pils mūros, mūsdienās tūristiem ir jāpieveic 1500 pakāpienu, un var tikai minēt, kā pats grāfs tur ticis augšā…
Vlada Drakulas kaps Sanagovas ezera klosterī.
Kolotaszegas novads no 19.gs.tiek uzskatīts par ungāru tautas mākslas un folkloras centru, te pulcējas ungāru intelektuāļi, kultūras darbinieki, te dibināta Ungārijas etnogrāfijas biedrība. Budapeštas Etnogrāfiskajā muzejā liela daļa eksponātu atvesti tieši no šī novada. Lielā cieņā joprojām tiek turētas tradīcijas- dziesmas, dejas un tautas mūzika. Par to liecina ik vasaras deju nometnes. Noteikti vēlams apmeklēt kalvinistu baznīcu Magyarvalko/Valeni. Kalvinisms ir viena no protestantu ticībām, kuras galvenais satvars ir doma, ka veids, kā slavēt Dievu- ir centīgs darbs, un privātā dzīve pakļauta vienīgi Visaugstākā likumiem. Ticības atturību ārējās izpausmēs var redzēt iekštelpās, kur iztrūkst baznīcām tik pierastās svētbildes un greznības.
Bistricas sakšu pilsētiņa un Melnā baznīca Brašovā aicina apbrīnot rumāņu dzīves un ticības fenomenu.
Turdas sāls raktuves jau 1271.gadā nokļuva Romas katoļu baznīcas īpašumā. Raktuvju prasmīga izmantošana bija priekšnoteikums apkārtnes labklājības nodrošināšanai. Sāls atrodas šeit salīdzinoši sekli: 17- 34 m dziļumā. Te klīst leģendas par pēkšņi pazudušām govīm, kas izrādās iekritušas raktuvju veidotās alās un tur atrastas pamatīgi sasālītas… Kulminācija sāls ieguvei bijusi 17. un 18.gs., par ko liecina raktuvju nosaukumi: Terēzes, Franča Jozefa, Rūdolfa galerijas. Taču tagad raktuvju izmantošana rūpnieciskiem mērķiem izbeigta kopš 1932.gada, un tiek izmantotas veselības atgūšanas mērķiem- ilgstoša klepus vai astmas gadījumā šeit dodas cilvēki, lai pāris stundas dienā vienu mēnesi pabūtu raktuvēs, un elpotu veselīgo gaisu. Gan sāls raktuves, gan Turdas aizu, gan baltās kaļķakmens klintis ik gadu ierodas apskatīt un baudīt ļoti daudz ekotūristu, jo Turdas apkārtne visā pilnībā pauž dabas pirmatnīgumu, mieru un skaistumu.
Donavas deltas nacionālais parks atrodas Rumānijas ZA pie Ukrainas robežas- no Tulčas līdz Melnās jūras piekrastei. Šis apgabals ir viens no lielākajiem mitrājiem Eiropā, kur nerimstošā cīņā zemei ar ūdeni rodas un izzūd salas, tiek uzskalotas smilšu sēres, un izveidojas dūksnāji. Te upe sadalās trijos atzaros: uz Z plūst Kiļijas atzars, kas pie Peripravas sadalās vēlreiz. Vidējais- Sulinas atzars gandrīz taisnā virzienā tiecas uz jūru. Tas ir galvenais kuģu ceļš līdz Austrijai un Vācijai. Te aug vieni no vislielākajiem vienlaidus niedrājiem pasaulē. Pie tam niedru saknes veido ļoti īpatnējas un peldošas salas, kuras sauc par plauriem. Augu trūdēšanas rezultātā veidojas gāze, kas izplūst strauji virs ūdens, atraujot daļu no sakņu kamoliem, un rodas jaunas peldošas salas. Uz tām lēnām sāk augt augi, pēc tam koki, un sala iegūst savu raksturu. Plauri var peldēt brīvi vai arī būt saistīti ar ezera dibenu. Uz šīm salām uzturas daudzu sugu gārņi: zīda, rudais, dzeltenais un nakts u.c. Parkā iespējama putnu vērošana, braucieni ar kanoe un makšķerēšana. Noteikti vērts redzēt veco baznīcu pie Letas. Pie Sinojes ezera atrodas sena grieķu apmetne ar muzeju. Ir iespēja braukt ar kuģi no Tulčas uz Sulinas atzaru vai Sfintu Georges atzaru, kā arī laivu braucieni no Mahmudijas.
Pelēkā pils ar sarkano dakstiņu jumtu mākoņainu kalnu galā ar baisā vampīra grāfa Drakulas iemītnieku-tagad jau ar tā spoku un leģendām; Minerādes, Goleniādes un Čaušesku režīma paliekas; bari un gani zaļojošajās kalnu ielejās; Rumānija apbur ar savām viduslaiku pilsētām un pilīm, lieliskajām pastaigu vietām un kalnu ainavu baudījumu; čardaša dzimtene; lieliska zeme līdz šim tik neapgūtajā Austrumu reģionā, kas savu vietu tūrisma pasaulē tikai sāk uzņemt ar pilnu jaudu…un reizēm tiek dēvēta par Eiropas Kubu…
Ģeogrāfiskais stāvoklis: atrodas Eiropas dienvidaustrumu daļā. Z robežojas ar Ukrainu, A-ar Moldovu, R- ar Ungāriju un Serbiju un Melnkalni, D- ar Bulgāriju. DA daļā valsti apskalo Melnās jūras ūdeņi.
Platība: 238 391km2
Galvaspilsēta: Bukareste
Iedzīvotāji: 18,990,731 (2022.gads)
Valsts valoda: rumāņu; (populāras arī ungāru un vācu valodas)
Etniskais iedalījums: Galvenā etniskā grupa Rumānijā ir rumāņi. Tie veido 88,9 % no kopējā iedzīvotāju skaita. Pēc rumāņiem nākamās nozīmīgākās etniskās kopienas ir ungāri, kas veido 6,5 % iedzīvotāju, un romi, kas veido 3,3 % iedzīvotāju. (2022.gads)
Reliģijas: 81,9% iedzīvotāju sevi uzskata par Rumānijas pareizticīgajiem kristiešiem, 6,4% - kā protestantiem un 4,3% - kā Romas katoļiem.
IKP/PP: Uz 1 iedz. 36,446 (2022.gads)
Naudas vienība: Rumānijas leja (ROL)
Valsts pārvaldes forma: prezidentāla republika
Zemākais punkts: Melnā jūra 0 m j.l.
Augstākais punkts: Moldovjanu kalns 2544 m v.j.l.
Garākā upe: Donava
Reljefs: Karpatu kalnu grēda ar lielu līkumu ielocījusies valsts vidienē no Z uz D. Pie melnās jūras, Bulgārijas un Ungārijas pierobežas ir plašas zemienes. Karpatu kalnu D daļa pāriet Transilvānijas Alpu kalnu grēdā.
Dabas resursi: nafta, kokmateriāli, dzelzsrūda, akmeņogles, dabasgāze, auglīgas aramzemes, sāls, ūdens enerģija, dabas ainavas
Klimats: atrodas mērenajā klimata joslā, ziemas mēdz būt visai aukstas ar mākoņainām, miglainām dienām, ar periodisku, nepastāvīgu sniega segu, taču vasaras mēdz būt saulainas ar retām lietainām dienām un pērkoniem. Vidējā gaisa temperatūra jūlijā ir +24 C, bet janvārī no -2 C līdz – 6 C ; ūdens temperatūra jūlijā +24 C , bet oktobrī +19 C. Laika apstākļi bieži mainās, tāpēc vēlams līdzi paņemt apģērbu pret lietu un vēju, vasarās- pret karsto sauli. Ceļošanai klimats ir piemērots visos gadalaikos, bet vislabākais laiks ir pavasara beigās (maijs — jūnijs) un rudens sākumā (augusts — septembris), kad laiks ir mēreni silts .
Piesardzības pasākumi: nav īpašas prasības attiecībā uz vakcināciju.
Bukareste atrodas Rumānijas dienvidos pie Dimbovicas upes. Tā ir otra lielākā pilsēta Balkānos aiz Atēnām. Plašāk kļuva zināma kopš 1456.gada, kad valdīja grāfs Vlads III Drakula. Bijusi arī Valahijas prinču vasaras rezidence.No 1859.gada Bukareste kļuva par apvienotās Valahijas un Moldāvijas galvaspilsētu, un 1861.gadā to pārdēvēja par Rumāniju. Pilsēta ir tikusi postīta gan dabas spēku, gan cilvēku izraisīto cēloņu ietekmē: Otrā Pasaules kara laikā pilsētu bombardēja ASV un Lielbritānijas aviācija.1977.gadā pilsētā notika 7,4 balles (pēc Rihtera skalas) stipra zemestrīce, kurā gāja bojā 1500 cilvēku un daudzas vēsturiskas celtnes. Nikolae Čaušesku valdīšanas laikā daudzi vēsturiskie kvartāli tika nojaukti, vietā uzbūvējot standarta dzīvojamās mājas un gigantisku Republikas pili centrā (tagad Parlamenta pils). Politiskās peripetijas virmojušas bieži virs Bukarestes pilsētas. 1990.gadā sākās masu studentu kustība Goleniāde, kuru vardarbīgi pārtrauca varas iestāžu organizētā ogļraču masu kustība Minerāde. Apskates objekti: Cišmigiu dārzi ir burvīgas parks parks pilsētas centrā; Rumāņu Ateneums ir koncertzāle un filharmonijas ēka; Parlamenta pils (Čaušesku pils) ir ievērojama ar to, ka ir lielākā ēka Eiropā.
Kluža-Napoka (rumāņu - Cluj-Napoca) ir pilsēta Rumānijas ziemeļrietumos, Transilvānijā, pie Somešulas Mikas upes. Rumānijas trešā lielākā pilsēta un lielākā pilsēta Transilvānijā. Pilsēta veidojusies rumāņu, ungāru un vāciešu kultūru mijiedarbībā.
Transilvānija no latīņu valodas nozīmē „zeme aiz mežiem”, un tā patiešām arī ir- šo teritoriju no visām pusēm kā dabisku cietoksni ietvērušas Karpatu kalnu grēdas. Kādreiz šī teritorija piederējusi Ungārijai, un vēl tagad te dzīvo liels skaits ungāriski runājošo. Rumānijā saplūdušas vairākas nācijas jau kopš 13. un 14.gs. Un nav nozīmes tagad, vai esat saticis ungāru, rumāni, čigānu, ebreju, sēkeli, armēni, vācieti vai ukraini- šīs tautas jau gadu simtos ir iemācījušās sadzīvot, pieņemot atšķirīgo un meklējot kopīgo.
Sēkeļu zemē (tauta, kas runā īpatnējā ungāru dialektā) jeb Transilvānijā īpaši raksturīgi izgreznoti iebraucamie vārti, un ,jo turīgāks saimnieks, jo vārti greznāki. Sēkeļi izmanto visai košas krāsas (līdzīgi kā slāvi gaiši zilo toni) rakstiem: vijumiem, ziediem, zvaigznēm, saulei, mēnesim u.c. Vārtu jumti darināti no koka lubiņām. Ir vesels ticējumu klāsts, kas saistās ar šiem vārtiem, un, esot Transilvānijā, interesanti vērot šo kultūru. Vārtos ir divas ieejas: viena lielajiem vezumiem, otra- cilvēkiem, bet ir vēl trešā- vir abām iepriekšējām tieši zem jumtiņa- tā domāta baložiem. Atkal ticējums: ja vārtos baloži apmetušies, tad svētīta šī māja un cilvēki, līdzīgi kā Latvijā ar stārķiem un bezdelīgām.
Torocko jeb Rimetea ciematiņš atrodas pie Sēkeļu klints, un vieta ir ar senu vēsturi. Līdz pat 20.gs. te notikusi intensīva dzelzsrūdas ieguve, kas bija ciemata attīstības veicinātājs. Vēl tagad māju pagalmos ir pagrabi ar lielām dzelzs durvīm, aiz kurām reiz tika glabāta dzelzsrūda. Māju arhitektūras šarmu piedod baltā krāsa un sarkanās kumeļpēdas (pelargonijas) uz palodzēm. 1999.gadā ciemats saņēma Europa Nostra medaļu. Visur jūtamas vēstures smaržas un cieņa pret senlaicīgo.
Drakulas pils Brānā ir apvīta ar šausmu stāstiem un leģendām par seno grāfu Vladu Drakulu, kurš bijis nežēlīgs un ar tieksmi uz asins izliešanu, spīdzināšanu. Vlada Drakulas dzimtās mājas atrodas mūru ieskautajā Sigišoārā (Segešvāra) . Par vampīru Drakulu mītisko un šausmu pilno atmosfēru uzbūris šausmu romāna autors Brems Stokers. Pats Drakula saukts arī par „Uz mieta sēdinātājs", „Uzdūrējs”, „Mietduris”, laikam ņemot līdzību ar šausmām, ko izraisa uz augoša bambusa uzsēdināta cilvēka sāpes. Pils tagadējais īpašnieks – 69 gadus vecs, ASV pastāvīgi dzīvojošs Hābsburgu dinastijas pēctecis, caur saviem juristiem ir darījis zināmu, ka Branas pils jau tuvākajā laikā tiks pārdota. Bet patiesībā Drakula nav lielais varenais vampīrs, bet gan Valahijas apgabala princis Vlads Tepešs, kurš dzīvoja Rumānijas teritorijā 15. gadsimta vidū. Kā leģenda vēsta, tad romāna autors patiešām iespaidojies no īstā Vlada Drakulas nežēlīgajiem ieradumiem, un tāpēc arī nokristījis savu vampīru šajā vārdā. Leģenda vēsta, ka Drakula mēdzis mērcēt maizi naidnieku asinīs – laikam no tā arī Stokeram radušās idejas par šausmu romānu ar vampīru galvenajā lomā. Patiesībā gan ir vairākas ar Drakulu saistītas pilis. Piemēram, Poenari tiek uzskatīta par īsto. Tiesa, no pils gan tur maz kas palicis, tās galvenokārt ir tikai pilsdrupas. Bet tas jo īpaši piestāv Drakulas leģendas noslēpumainībai. Poenari pils atrodas Rumānijas vidienē, Transilvānijas Alpu kalnos. Pils atrodas fantastiskā vietā – klints korē, Arges upes līkumā. Visapkārt ir klintis, tomēr redzēt var tālu. Tieši tāpēc arī Vlads izvēlējās šo vietu savai pilij, jo no tās var redzēt visus potenciālos iekarotājus jebkurā virzienā. Iekarot šo pili gan bija burtiski neiespējami, jo kā jau klints korē būvētai, tai ir ļoti apgrūtināta piekļūšana. Lai tiktu pils mūros, mūsdienās tūristiem ir jāpieveic 1500 pakāpienu, un var tikai minēt, kā pats grāfs tur ticis augšā…
Vlada Drakulas kaps Sanagovas ezera klosterī.
Kolotaszegas novads no 19.gs.tiek uzskatīts par ungāru tautas mākslas un folkloras centru, te pulcējas ungāru intelektuāļi, kultūras darbinieki, te dibināta Ungārijas etnogrāfijas biedrība. Budapeštas Etnogrāfiskajā muzejā liela daļa eksponātu atvesti tieši no šī novada. Lielā cieņā joprojām tiek turētas tradīcijas- dziesmas, dejas un tautas mūzika. Par to liecina ik vasaras deju nometnes. Noteikti vēlams apmeklēt kalvinistu baznīcu Magyarvalko/Valeni. Kalvinisms ir viena no protestantu ticībām, kuras galvenais satvars ir doma, ka veids, kā slavēt Dievu- ir centīgs darbs, un privātā dzīve pakļauta vienīgi Visaugstākā likumiem. Ticības atturību ārējās izpausmēs var redzēt iekštelpās, kur iztrūkst baznīcām tik pierastās svētbildes un greznības.
Bistricas sakšu pilsētiņa un Melnā baznīca Brašovā aicina apbrīnot rumāņu dzīves un ticības fenomenu.
Turdas sāls raktuves jau 1271.gadā nokļuva Romas katoļu baznīcas īpašumā. Raktuvju prasmīga izmantošana bija priekšnoteikums apkārtnes labklājības nodrošināšanai. Sāls atrodas šeit salīdzinoši sekli: 17- 34 m dziļumā. Te klīst leģendas par pēkšņi pazudušām govīm, kas izrādās iekritušas raktuvju veidotās alās un tur atrastas pamatīgi sasālītas… Kulminācija sāls ieguvei bijusi 17. un 18.gs., par ko liecina raktuvju nosaukumi: Terēzes, Franča Jozefa, Rūdolfa galerijas. Taču tagad raktuvju izmantošana rūpnieciskiem mērķiem izbeigta kopš 1932.gada, un tiek izmantotas veselības atgūšanas mērķiem- ilgstoša klepus vai astmas gadījumā šeit dodas cilvēki, lai pāris stundas dienā vienu mēnesi pabūtu raktuvēs, un elpotu veselīgo gaisu. Gan sāls raktuves, gan Turdas aizu, gan baltās kaļķakmens klintis ik gadu ierodas apskatīt un baudīt ļoti daudz ekotūristu, jo Turdas apkārtne visā pilnībā pauž dabas pirmatnīgumu, mieru un skaistumu.
Donavas deltas nacionālais parks atrodas Rumānijas ZA pie Ukrainas robežas- no Tulčas līdz Melnās jūras piekrastei. Šis apgabals ir viens no lielākajiem mitrājiem Eiropā, kur nerimstošā cīņā zemei ar ūdeni rodas un izzūd salas, tiek uzskalotas smilšu sēres, un izveidojas dūksnāji. Te upe sadalās trijos atzaros: uz Z plūst Kiļijas atzars, kas pie Peripravas sadalās vēlreiz. Vidējais- Sulinas atzars gandrīz taisnā virzienā tiecas uz jūru. Tas ir galvenais kuģu ceļš līdz Austrijai un Vācijai. Te aug vieni no vislielākajiem vienlaidus niedrājiem pasaulē. Pie tam niedru saknes veido ļoti īpatnējas un peldošas salas, kuras sauc par plauriem. Augu trūdēšanas rezultātā veidojas gāze, kas izplūst strauji virs ūdens, atraujot daļu no sakņu kamoliem, un rodas jaunas peldošas salas. Uz tām lēnām sāk augt augi, pēc tam koki, un sala iegūst savu raksturu. Plauri var peldēt brīvi vai arī būt saistīti ar ezera dibenu. Uz šīm salām uzturas daudzu sugu gārņi: zīda, rudais, dzeltenais un nakts u.c. Parkā iespējama putnu vērošana, braucieni ar kanoe un makšķerēšana. Noteikti vērts redzēt veco baznīcu pie Letas. Pie Sinojes ezera atrodas sena grieķu apmetne ar muzeju. Ir iespēja braukt ar kuģi no Tulčas uz Sulinas atzaru vai Sfintu Georges atzaru, kā arī laivu braucieni no Mahmudijas.
| Bukareste | Mai | Jun | Jūl | Aug | Sep |
| gaiss *C | 17 | 20 | 22 | 21 | 18 |
| ūdens *C | 23 | 24 | 26 | 25 | 21 |