Psihologa padomi ceļošanai ar bērniem bez stresa

Agnese Cīrule, psihologs un divu bērnu mamma.
Vecāki un ģimenes, protams, ir ārkārtīgi dažādas. Kāds ir aktīvāks un pieredzējušāks ceļotājs un savus bērnus tajā integrē jau kopš dzimšanas, bet kādam šis šķiet kā “neiespējamā misija”. 
Es, Agnese Cīrule, psihologs un divu bērnu mamma, kas ikdienā strādā ar vecākiem, lai palīdzētu radīt cieņpilnas un sadarbības pilnas attiecības ar bērniem, sniegšu dažus, manuprāt, būtiskākos ieteikumus vecākiem, lai ceļošana ar bērniem būtu mierpilnāka visai ģimenei.

---

Nav noslēpums, ka tāpat kā mājās, arī ceļojuma laikā grūtības rada situācijas, kad pazūd sadarbība starp vecāku un bērnu. Kad mēs zinām tam galvenos iemeslus un attiecīgi arī iespējamos risinājumus, tad ikdiena un arī atpūta var kļūt ļoti baudāma visai ģimenei kopā.
Nedaudz vari aizdomāties, ko priekš Tevis nozīmē vārds sadarbība. Un vai tas ir kaut kas tāds, kas starp Tevi un bērnu ir arī ikdienā?
Ja atbilde ir jā, tad visdrīzāk arī ceļojums kopā ar bērniem Tavai ģimenei nesagādā pārāk daudz raizes. Tomēr, ja atbilde ir drīzāk tomēr nē, tad Tu esi atradis īsto rakstu, kurš var Tev palīdzēt spert tai vismaz dažus solīšus tuvāk.

Kas īsti ir sadarbība?

Sadarbība nav par to, ka bērns vienkārši dara to, ko vecāks saka. Tā ir jūsu izveidoto attiecību kvalitāte, savstarpēja ieinteresētība un vēlme būt komandā, kur katrs jūtas sadzirdēts, pamanīts un nozīmīgs. Tā rodas, kad bērns izjūt drošību un uzticēšanos, bet vecāks mieru un spēju vadīt situāciju ar cieņu un iejūtību.
 

Kāpēc ceļojumos sadarbība mēdz pazust?

Pat, ja ikdienā sadarbība starp vecāku un bērnu ir gana laba, ceļojums to bieži vien liek pārbaudīt. Tas nenozīmē, ka ar jums vai jūsu bērnu kaut kas nav kārtībā, vienkārši mainās apstākļi, ierastais ritms, vide un robežas.
Bērni var īpaši jūtīgi reaģēt uz pārmaiņām. Jauna vide, nepazīstami cilvēki, cits ēdiens, mainīts dienas ritms, tas viss viņu nervu sistēmai ir izaicinājums. Un tas nebūt nav nekas slikts, jo pārslodze var rasties ne tikai no diskomforta, bet arī no patīkamām emocijām, jauniem iespaidiem un saviļņojuma. Arī pozitīva pieredze prasa bērna nervu sistēmas piepūli pielāgoties un atjaunoties. Tāpēc, pat ceļojot uz sen gaidītu, skaistu, interesantu vietu, bērns var būt jūtīgāks, nervozāks vai prasīt vairāk tuvuma un uzmanību nekā parasti.
Īpaši tas attiecas uz bērniem, kuriem temperamentā raksturīga grūtāka pielāgošanās, augstāka jutība pret stimuliem vai intensīvāka emocionalitāte. Šādi bērni ātrāk pārsātinās, un viņiem nepieciešams vairāk laika, lai pierastu pie jaunā. Tas nav trūkums, tā ir viņu nervu sistēmas īpatnība, kas prasa mazliet vairāk vecāka atbalsta un spēju radīt paredzamību.
Kad bērns ir pārāk stimulēts, viņš var ātrāk zaudēt spēju sadarboties. Mēs to pieredzam kā niķošanos, pretestību vai vēlmi darīt pa savam. Bet aiz tā visbiežāk slēpjas dažādas vajadzības.
Arī vecāki ceļojumos nereti izjūt spriedzi, nogurumu, atbildību par plāniem, mantām, laiku. Un, kad mūsu pašu nervu sistēma ir pārpildīta, arī pacietības un iejūtības var kļūt mazāk. Tieši šādās situācijās sadarbība var ātrāk pazust.
Taču labā ziņa ir tā, ka sadarbību var veidot un uzturēt arī tad, ja viss ir jauns un neparedzams. Vajag tikai nedaudz apzinātības, gatavību pielāgoties un izpratni par bērna vajadzībām.

Kā šo visu ietekmē pašu vecāku emocionālais stāvoklis?

Vecāki pat neapzināti var bērnam diezgan precīzi nodot to, kā patiesībā jūtas. Ja tie sevī nes pastāvīgu saspringumu par darbiem, par to, vai ceļojums izdosies, vai viss noritēs bez kļūdām, vai neiztērēs pārāk daudz naudas, bērns to nolasa. Un tas var ietekmēt viņa iekšējo pārliecību veidošanos, ka ceļot nav droši. Ceļojums rada stresu, trauksmi un pārdzīvojumus. Tas ir apgrūtinājums manai nervu sistēmai.
To bieži pastiprina neziņa gan vecākiem, ko ar savām sajūtām iesākt un ko tās nozīmē, gan bērniem, kuriem šī neziņa ir vēl lielāka. Savukārt neziņa var radīt stresu, kā rezultātā ķermenis un prāts bieži pārslēdzas cīņā vai pretestībā, un tad sadarbība vienkārši vairs nevar notikt.

Ko tad darīt, lai visa ģimene pēc iespējas labāk sagatavotos?

Pirms ceļojuma galvenais nav tikai čemodāni un pases. Ir būtiski sagatavoties visiem arī emocionāli, jo tas ļoti var ietekmēt to, vai ceļojums būs mierīgs vai tomēr vairāk stresains un haotisks. Tāpēc pirms ceļojuma ir vērts izdarīt šīs trīs lietas:
1. Izpētīt vietu, lai zinātu, kas bērnu var sagaidīt, karstums, troksnis, dzīvnieki, jauna pārtika u. tml.
2. Izrunāt gaidas, ko katrs no ģimenes vēlas, ko cer piedzīvot, kā jūtas par braucienu. Kas sagādā stresu un attiecīgi visam šim paredzēt iespējamos risinājumus.
3. Iesaistīt bērnu gatavošanās procesā, drēbju izvēle, mantiņas, ko ņemt līdzi, īpašās mīļlietas, bez kurām bērns nevarēs iztikt.
Kad bērns zina, kas viņu sagaida, un jūt, ka vecāks ir sagatavojies, viņš pats var kļūt drošāks un uz sadarbību vērstāks.

Noteikumu izrunāšana pirms ceļojuma

Šis ir viens no iedarbīgākajiem līdzekļiem veiksmīgai sadarbībai ceļojuma laikā un arī ikdienas dzīvei kopumā. Vēl pirms ceļojuma laicīgi ir jānotiek sarunai ar bērnu, kurā tiek izrunāti iepriekš izlemtie noteikumi, piemēram:
• Kā jūs reaģēsiet uz klaiņojošiem dzīvniekiem, vai ir atļauts tiem pieskarties, kādos brīžos, kurš to akceptēs vai to var darīt u. tml.
• Ēdieni, kā rīkosieties, ja ir kādas alerģijas vai ēšanas ierobežojumi. Cik daudz būs pieļaujamā norma našķiem, saldumiem, dažādiem dzērieniem, kurus ikdienā varbūt tik daudz nelietojat.
• Higiēna, piemēram, par roku mazgāšanas biežumu, vai ir atļauts dzert krāna, vannas, baseina ūdeni vai tomēr nē u. tml.
• Pārvietošanās un drošs attālums, sevišķi lidostās un stacijās, kur ir liela kustība ar risku nozaudēties. Regulāri vienojaties, kura ir tā vieta, kur būt un gaidīt, ja tomēr sanāk kaut kur noklīst. Bērnus ir jāinformē, ka šis viss ir drošības jautājums, kur nav vieta izklaidībai, bet atbildībai. Nebūtu labi uzlikt atbildību tikai uz bērniem, bet pašiem tiešām kārtīgi sekot līdzi un uzņemties vadību jau pie pirmajiem signāliem, kur robežas tiek pārkāptas. Reaģējiet, atkārtojiet noteikumus, iegūstiet kontaktu un sadarbību ar bērnu.
• Vienoties, ka vienmēr viens otram paziņo par vietas vai darbības maiņu. Piemēram: Es aiziešu pēc dvieļa, tu paliec ar tēti. Nepieļaujiet situācijas, kur dodaties kaut kur šķietami netālu, domājot, ka bērns pat nepamanīs, jo bērni apjukumā var reaģēt ļoti strauji un impulsīvi, un nekontrolēti sākt kaut kur skriet prom.
• Par baseiniem, ūdeņiem, slidkalniņiem, viļņiem. Saprotiet paši, cik daudz jau bērns ir gatavs šos priekus baudīt bez jūsu ciešas klātbūtnes un joprojām ar kāda pieaugušā uzraudzību. Attiecīgi, kuri vēl ir mazāki, tad uzreiz atrunājiet, kāds būs rīcības plāns, piemēram, par paziņošanu pirms iet pie ūdens, sagaidīt līdznācēju, lietot kādas peldvestes vai citus drošības palīglīdzekļus. Izrunājiet, ja ir lieli viļņi, cik tālu drīkst vai nedrīkst iet, turēties pie rokas u. t. t. Ja, piemēram, bērnus varat atstāt krastā, kamēr paši ieejat ūdenī, tad atrunājiet, ka uz šo mirkli viņi ir informēti un jāpaliek vienā vietā, kamēr vecāki iznāk ārā, lai nebūtu tā, ka viņi aizspēlējas un aizdodas pārāk tālu no jūsu redzesloka.
Ir svarīgi šos noteikumus paskaidrot bērnam saprotamā valodā, ar viņam saprotamiem iemesliem. Vienmēr, pēc iespējas, ir vērtīgi pārliecināties, kā bērns šo visu ir sapratis, lūdzot, lai galveno atstāsta saviem vārdiem.
Ja ģimenē vēl ir zīdainītis, tad noteikumi ir vajadzīgi tikai pašiem vecākiem, un ir svarīgi kārtīgi sagatavoties, visu izpētīt, sagatavot līdzi nepieciešamās lietas, kas palīdzēs mazulim un pašiem justies komfortabli un droši.

Kā palīdzēt uzturēt sadarbību ceļojuma laikā?

Pamanīt bērna uzvedībā un reakcijās vairāk labo, jo ne tik labo vecāki pamana un uzsver tāpat gana bieži.
Tātad novērtējiet un izsakiet pateicību mirkļos, kad:
1. Bērns ievēro un atceras pirms tam izrunātos noteikumus. Piemēram: Hej, paldies, ka pagaidīji mūs, lai varam tālāk doties kopā. Es novērtēju, ka tu atceries par drošību.
2. Kad bērns ieklausās vecāku aizrādījumā vai lūgumā darīt savādāk. Piemēram: Mīlulīt, paldies, ka nešļaksti man vairs sejā ūdeni, man tiešām tas bija svarīgi. Forši, ka tu izdomāji to darīt uz citu virzienu, kur nevienam tas netraucē.
3. Kad pēc nevēlamās uzvedības cenšas nākamajās reizēs izdarīt savādāk vai labāk, pat ja rezultāts ir tikai neliels. Piemēram: Sirsniņ, es redzēju, ka māsa tevi atkal dikti nokaitināja. Paldies, ka tu centies šoreiz reaģēt mazliet mierīgāk. Pirms sakliedzi, es pamanīju, ka tu centies viņu arī mierīgi apstādināt, tas bija ļoti labi.
4. Vakarā pirms gulēt iešanas pārrunājiet dažas situācijas, kur jūs novērtējāt jūsu kopējo sadarbību un to, cik forši varējāt izbaudīt un piedzīvot šo dienu kopā. Piemēram: Bērniņ, es tik ļoti novērtēju, ka mums tik forši šodien visiem izdevās izstaigāt savas ekskursijas. Tu biji tik pacietīgs, kaut arī dikti jau nāca sagurums. Paldies Tev. Cik forši, ka vari jau pats nostaigāt tik tālus gabalus, tad mēs varam daudz vairāk interesantas vietas apskatīt.
Šādi jūs palīdzēsiet bērniem justies pamanītiem un novērtētiem, un šī ir labākā motivācija arī turpmāk censties sadarboties, sliecoties uz vēlamāku uzvedību.
Pievērsiet uzmanību arī tam, kādu sadarbības modeli bērns redz savos vecākos, vai viens otru atbalsta, pieņem, ieklausās vajadzībās, mierpilni un kopīgi risina sarežģījumus. Jūs esat viņu paraugs it visā.

Regulāri uzturiet saikni un kontaktu

Tas būs iedarbīgākais veids, kā regulēt bērna nervu sistēmu, kas no iespaidiem jau būs gana piesātināta. Šis ir jādara gan laicīgi, nesagaidot histērijas, gan pēc tam, kad jau esat pieredzējuši emociju izlādi.
Regulāri, kaut nelieli randiņi gan vecākam ar bērnu atsevišķi, gan visai ģimenei kopā. Šajā laikā ir svarīgi ar bērnu:
• veidot gan acu, gan ķermenisku kontaktu
• veikt aktivitātes, kas bērnam ir īpaši mīļas, nomierinošas un pozitīvi uzlādējošas
• atklāti un sirsnīgi aprunāties, piemēram, pastāstot viņiem, cik ļoti jūs esat laimīgi būt šeit kopā un izbaudīt šo kopābūšanu. Aprunāties par to, kas bērnu neapmierina vai ko vēlētos savādāk, ja gadījumā sadarbība neveidojas tik veiksmīgi. Mēģiniet saredzēt īsto vajadzību aiz šiem vārdiem un uzvedības.

Ko darīt, kad ir histērijas?

Kad bērns sāk palikt agresīvs, kliedz, ir viegli aizkaitināms, raudulīgs, vispirms ir jāsaprot, ka tas nav par to, lai jūs nokaitinātu. Aiz šīs uzvedības un reakcijām vienmēr ir kāda neapmierināta vajadzība. Piemēram, nepieciešamība pēc drošības, paredzamības, uzmanības, autonomijas, robežām u. tml. Kad šo saprotam, ir daudz vieglāk pieņemt bērnu šādā mirklī, neuztverot to personīgi un meklējot iespējas, kā apmierināt vajadzību un atjaunot kontaktu. Tad to varam izdarīt ar mīļumu, uzmanību, klātesamību, emociju pieņemšanu un atspoguļošanu, sarunu, vieglu un rotaļīgu attieksmi, palīdzot bērnam pārslēgties no tā smaguma un spriedzes, kas bija sakrājies. Ideāli, ja visam šim var piemeklēt kādu mierīgāku, klusāku vidi, kurā izventilēt emocijas un atjaunot kontaktu.
Ja bērns ir maziņš un jauni iespaidi var būt īpaši satraucoši, tad jau laicīgi ieplānojiet regulāras miera pauzes pa vidu piedzīvojumiem, kurā būt klātesošiem, samazinot stimulus. Ja bērns ir jau lielāks, tad variet mēģināt izrunāt iespējamos variantus, kā viņš Tev paziņos par to, kad kaut kas ir par daudz vai maz. Kopīgi izrunājiet potenciālos scenārijus, kā varēsiet rīkoties līdzīgās situācijās. Šis bērnam iedos sajūtu, ka viņš drīkst justies dažādi un ka tam vienmēr ir pieejams vecāku atbalsts un risinājumi.

---

Ceļojumi ar bērniem patiešām var būt izaicinoši, taču, kad mēs visam pieejam ar izpratni, cilvēcību un gatavību pielāgoties, tie kļūst par neaizmirstamām kopā būšanas pieredzēm. Bērniem nevajag perfektu plānu, bet gan vecāku, kurš ir emocionāli klātesošs un pietiekami mierīgs, lai vadītu ģimeni cauri jaunajiem iespaidiem. Un, ja mēs paši ieelpojam dziļāk un atgādinām sev, ka ceļojums nav pārbaudījums, bet gan piedzīvojums, sadarbība sākas pavisam dabiski.