Mazās Britānijas maģiskā pievilcība slēpjas tās leģendās un teikās, senajās pilīs un nelielos ciematiņos. Tās gleznainie stāvkrasti ne reizi vien skatāmi gan mākslas darbos, gan romantiskās filmās.

Britu salās katrs gadsimts ir atstājis aristokrātiskas liecības gan senpilsētās, kuru vēsture un leģendas aizved līdz pat senajiem druīdu rituāliem, gan arī jaunpilsētās, kuru mūsdienīgais, kosmopolītiskais gars ir spējis saglabāt anglisko ieturētību. Pietiek vien laiski piesēst angļu mauriņā, kāri notiesāt fish & chips, domās sev uzdodot ķecerīgu jautājumu – nez vai apaļā galda bruņinieki šo galdu servēja arī ar slaveno Čedaras sieru vai tikai ar saviem zobeniem? Čedaras aizā darināto sieru noteikti varēja iegādāties Vinčesteras tirdziņā arī pirms pāris gadsimtiem. Turpinot šķetināt vēsturiskās fantāzijas valdziņu, domās parādās aristokrātiskie Oksfordas studenti, kas Bātā smēlās spēkus senajās romiešu termās, jo līdz karaliskajai pieņemšanai Vindzoras pilī tiem tik viegli netikt. Turpat līdzās esošā Velsa ir pilnīgs pretstats – dumpīga, spītīga, nepakļāvīga un nepieradināta, kuras karogā nav klasiskās trejkrāsas, bet gan pūķis, kuram gadsimtu gaitā kakla siksnu un uzpurni tā arī neviens nav spējis uzlikt, ļaujot tam brīvi izbaudīt Snoudonijas kalna nogāzes un vērīgi sargājot turpat netālu apslēptās zelta raktuves

Skotija gadsimtiem ieturēja distance starp izsmalcināto, bet ierobežojošo galmu un skarbo, bet neatkarības plašumu sniedzošo kalniešu ikdienu. Cairngorms tīreļi, rūtotie kilti, pilis, zeltainas pludmales, stāvas kraujas, viskijs un Nesija – vienas mozaīkas atsevišķi fragmenti. Iepazīsim Skotijas divas galvaspilsētas – Edinburgu ar tās Karalisko jūdzi, Princeses ielas dārziem un Invernesu – kalniešu galvaspilsētu