Ceļojums uz Peru: kā trīs nedēļās ieplānot iespējami daudz kontrastu?

Peru mums parasti asociējas ar Andu kalniem, alpakām un Maču Pikču. Un ne velti, jo kalni tur patiešām ir ārkārtīgi skaisti, un Maču Pikču nereti ir galvenais iemesls, kāpēc tik daudz ceļotāju izvēlas lidot uz Peru. Tomēr tajā ir daudz, daudz vairāk...
Šī ir valsts, kur vienā dienā vari sērfot pa tuksneša smiltīm, pēc dažām dienām staigāt vairāk nekā 5000 metru augstumā pa dažādu krāsu kalniem, bet pēc tam nokļūt džungļos, kur naktī labāk rūpīgi aizvērt moskītu tīklu.
Peru pārsteidz arī ar to, cik tā ir krāsaina, un ne tikai ar ainavām. Vietējo sieviešu košās drēbes, somiņas, cepures un garās bizītes ir daļa no ikdienas ainām. Arī alpakas te var sastapt ik uz stūra, pat lielajās pilsētās, kur vietējie tām uzvelk drēbītes, izved pastaigā, tāpat kā mēs vedam suņus, un beigās vēl iesēdina sev blakus automašīnā.
Trīs nedēļu laikā mēs paspējām apskatīt Limu, tuksneša oāzi Huakačinu, Ballestas salas, Arekipu, Kusko un Maču Pikču, uzkāpt Varavīksnes kalnā, aizbraukt līdz Titikakas ezeram un pavadīt laiku Amazones džungļos. Pa vidu bija nakts autobusi, kalnu ceļi, vietējās ballītes, tradicionāli ēdieni, augstuma slimība un arī dažas situācijas, kurās paši sev jautājām – ko mēs te vispār darām?
Peru nav tikai viena par citām īpašāka apskates vieta; te ir dažādi reģioni, cilvēki, ēdieni, kontrasti, klimats un dzīvesveids. 
Ja Tu plāno ceļojumu uz Peru un vēl nezini, ko iekļaut savā maršrutā, šeit apkopojām savu pieredzi. Iespējams, tā palīdzēs saprast un izvērtēt, ko vēlies redzēt un no kā labāk izvairīties. 

Ko darīt un apskatīt Limā?

Peru galvaspilsētas iepazīšanu var sākt ar Limas vēsturisko centru. Tas ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, un pastaigas laikā var apskatīt galveno laukumu jeb Plaza Mayor, katedrāli, arhibīskapa rezidenci, valdības pili un vēsturiskās koloniālā laikmeta ēkas ar grezniem koka balkoniem. 
Ir vērts apmeklēt arī Sanfrancisko klosteri un tā slavenās katakombas. Šeit pazemē atrodas tūkstošiem cilvēku mirstīgās atliekas, kas apbedītas laikā, kad kapsētu vēl nebija. 
Savukārt Miraflores ir viens no Limas rajoniem, ko, visticamāk, atcerēsies vēl ilgi. Vismaz parasti ceļotājiem šis rajons patīk un paliek atmiņā, jo te paveras skats uz Kluso okeānu, klintīm un pilsētu. Ļoti gleznaina vieta. Turklāt tā ir viena no skaistākajām un drošākajām pilsētas daļām. Patiesībā tieši šo rajonu mēs rekomendētu kā vietu, kur Limā meklēt viesnīcu. 
Šeit gar krastu stiepjas promenāde, kur pastaigas laikā var priecāties ne tikai par okeānu, bet arī par sērfotājiem un paraplāniem, kas paceļas virs stāvkrastiem. Te atrodas arī Mīlestības parks ar skulptūrām un mozaīkām. Kaut arī citviet Limā mēs neieteiktu divatā doties romantiskā vakara pastaigā, šajā vietā mēs to baudījām un jutāmies droši. 
Limā starp mūsdienu pilsētas ēkām atrodas arī senā piramīda jeb Huaca Pucllana. Šo vietu izveidoja pirmsinku civilizācija, un ir visnotaļ interesanti redzēt seno arheoloģisko kompleksu starp debesskrāpjiem, restorāniem un dzīvojamām mājām. 
Vēl viens rajons, kas mums patika, ir Barranco. Tas ir bohēmisks un māksliniecisks, un tajā ir krāsainas mājas, ielu māksla, galerijas, kafejnīcas un bāri. Te atrodas arī slavenais Puente de los Suspiros jeb Nopūtu tilts. 

Vai Limā ir droši?

Drošības jautājums Limā lielā mērā ir atkarīgs no tā, kurā pilsētas rajonā atrodies. Miraflores un Barranco ir tūristu iecienīti rajoni, kuros var justies salīdzinoši droši, tomēr arī tur jāuzmanās no zādzībām un laupīšanām. Savukārt citviet pilsētā piesardzība jāievēro vairāk.
Arī mūsu pieredze bija dažāda, piemēram, ja Miraflores rajonā jutāmies gana droši pat vēlu vakarā, tad citviet Limā bija reizes, kad nejutāmies omulīgi pat dienas laikā.
Mūsu pēdējā nakts Peru galvaspilsētā tika aizvadīta netālu no lidostas, un, piebraucot pie viesnīcas, sapratām, ka drošība te nav tikai tāda formalitāte. Apkārt teritorijai bija liels žogs, un iekšā mūs uzreiz nelaida. Viesnīcas personāls vispirms caur nelielu lodziņu paskatījās, kas mēs esam, un tikai tad atvēra vārtus. Šajā naktī novērtējām, ka numuriņš neatradās pirmajā stāvā, jo zem mūsu logiem daži vīrieši vicināja dūres un nūjas.
Kādā citā vakarā, gaidot nakts autobusu vienā no Limas autoostām, uz brīdi izgājām ārā. Pagāja īss brīdis, līdz mums apkārt sāka pulcēties vietējo bars. Nekas konkrēts it kā nenotika, bet sajūta nebija laba, tāpēc, ilgi nedomājot, devāmies atpakaļ iekšā.
Arī kāds Limas taksometra šoferis mums parādīja savu attieksmi pret vienu pilsētas rajonu. Mēs braucām vēlu vakarā, un šoferis auto pilnībā neapstādināja pat pie sarkanā luksofora. Viņš vienkārši lēnām ripinājās uz priekšu. Kad jautājām, kāpēc viņš tā dara, atbilde bija, ka šeit viņš negrib apstāties pat uz īsu brīdi. Tā teikt, viena kāja jau bija gatava spiest gāzes pedāli.
Arī ar telefona lietošanu taksometrā mums ieteica būt uzmanīgiem. Proti, braucot auto, nevajag vērt vaļā logu un fotografēt, jo telefonu vai kameru var izraut no rokām. Līdzīgi brīdinājumi ir arī oficiālajos ceļošanas ieteikumos – telefonu nevajadzētu demonstratīvi turēt rokā, jo to var izraut garām braucošs motociklists.
Starp citu, vienu no amizantākajiem skatiem Limā redzējām tieši no taksometra. Apstājāmies pie sarkanā luksofora, kad pēkšņi pie viena auto atskrēja puskaila sieviete un sāka dejot turpat uz mašīnas kapota. Jāatzīst, ka viņa dejoja diezgan skaisti un pat erotiski. Nezinām, vai tas bija spontāns priekšnesums vai iestudēts triks kopā ar šoferi, bet bija grūti no viņas atraut acis.
Tomēr nevajadzētu domāt, ka Limā katrs iziešanas vakars pārvērtīsies par piedzīvojumu vai negadījumu. Miraflores un Barranco rajonā uzturas daudz tūristu, tur ir restorāni, viesnīcas un aktīva vakara dzīve. Vienlaikus arī šajos rajonos notiek zādzības un laupīšanas, tāpēc telefonu labāk turēt droši un dārgas rotaslietas atstāt viesnīcā.
Īpaši uzmanīgiem jābūt ar taksometriem, proti, nevajadzētu apturēt nejaušu taksometru uz ielas. Drošāk ir izmantot lietotni, pasūtīt auto caur uzticamu servisu vai palūgt viesnīcai izsaukt taksometru. Arī lidostā un autoostās ir vērts izmantot oficiālus taksometru pakalpojumus, jo ir bijuši gadījumi, kad par taksistiem uzdodas cilvēki, kuri patiesībā ierodas pēc pasažiera maka, nevis lai aizvestu viņu uz viesnīcu.
Limā var iekrist acīs arī vietējo brukšanas stils, jo luksofori un ceļu satiksmes noteikumi ne vienmēr tiek strikti ievēroti. Arī oficiālajos ceļošanas ieteikumos ir norādīts, ka braukšana Peru var būt bīstama.
Tātad, vai Limā ir droši? Mēs teiktu, ka ir vietas un situācijas, kurās vari atslābt, bet ir arī tādas, kurās labāk neizlikties par drosmīgāko tūristu pasaulē. Dienas laikā jāpievērš uzmanība apkārt notiekošajam, bet vakarā labāk neklīst pa nepazīstamiem rajoniem. Un, ja vietējais taksometra šoferis pie sarkanās gaismas nevēlas apstāties, varbūt nevajag ar viņu strīdēties par ceļu satiksmes noteikumiem.

Kas dzīvo Ballestas salās (Las Ballestas)?

Tajās dzīvo milzīgs skaits jūras putnu un dzīvnieku. Šeit var redzēt jūras lauvas, pingvīnus, pelikānus, kormorānus un vēl daudz ko citu. Īpaši iespaidīgi likās jūras lauvas. Tie gulēja uz klintīm, sauļojās, peldēja un skaļi sarunājās savā starpā. Labākais ir tas, ka šeit nav žoga, kas atdala cilvēku no dzīvniekiem. Vienīgais, kas no tiem šķir, ir laiva un neliels attālums.
Jāpiebilst, ka uz šīm salām cilvēkiem nav atļauts izkāpt un brīvi staigāt apkārt. Dzīvnieki šeit dzīvo savā vidē, bet tūristi tos vēro no laivām. 
Salās dzīvo arī Humbolta pingvīni. Tie nav lieli, bet redzēt pingvīnus Peru krastā bija pārsteidzoši, jo šeit ir tuksnesis, saule un okeāns, nevis sniegs un ledus.
Ballestas salas kādreiz bija nozīmīgas guano jeb putnu izkārnījumu ieguvei. Tie uzkrājas uz salām un klintīm, un pēc tam tos izmanto kā dabīgu mēslojumu. Iespējams, šis izklausās pēc savdabīga pamatojuma tam, kāpēc salas ir ekonomiski nozīmīgas, bet guano Peru savulaik tiešām bija ļoti vērtīgs resurss.
Vēlamies arī pabrīdināt, ka šī iemesla dēļ, braucot apkārt salām, jārēķinās arī ar diezgan specifisku aromātu. 
Ja vēlies redzēt Ballestas salas, vispirms jānokļūst līdz Parakasas ostai. No turienes vairākas reizes dienā laivas dodas izbraucienos uz salām, kas atrodas Klusajā okeānā netālu no Peru krasta. 

Kas īpašs atrodas oāzē Huakačinā (Huacachina)?

Iedomājies nelielu oāzi, kurai apkārt ir milzīgas tuksneša kāpas, riet saule, tās vidū ir skaista, zaļa ūdenstilpne... Izklausās pēc vietas, kur vajadzētu būt klusumam un mieram, vai ne? Tomēr ne Huakačinā!
Šeit dienas laikā var kāpt tuksneša kāpās, braukt ar bagijiem un kvadricikliem, bet vakarā doties uz ballīti. Jā, tieši Huakačinā bija vienas no labākajām ballītēm, ko piedzīvojām Peru vai pat visā Dienvidamerikā.
Viena no šīs oāzes populārākajām aktivitātēm ir brauciens ar bagiju pa tuksnesi. Tas traucas augšā un lejā pa milzīgajām smilšu kāpām, un vietām sajūta ir tāda, it kā atrastos amerikāņu kalniņos, tikai sliežu vietā ir smiltis.

Ja gribas vēl vairāk adrenalīna, var iemēģināt arī smilšu dēļošanu jeb sandbordu. Ja negribas piedzīvot kritienu, mēģinot to darīt stāvus, var vienkārši apgulties uz dēļa ar vēderu uz leju un laisties lejā no kāpas. Vienīgā problēma ir tā, ka pēc tam atkal būs jātiek augšā. 
Kāpas ir arī lieliska vieta saullēkta un saulrieta sagaidīšanai, jo apkārt ir tikai smiltis, oāze un tuksneša plašums. Ja izvēlēsies sagaidīt saulrietu, neaizmirsti paņemt līdzi lukturīti vai telefonu ar uzlādētu bateriju, jo lejā var nākties kāpt pa tumsu.
Huakačina ir arī viena no Peru ballīšu vietām. Vakaros oāzes apkārtnē sākas ļoti aktīva dzīve – mūzika, bāri, cilvēki un ballītes, kas nereti turpinās līdz rītam.
Tomēr šeit ir vērts atcerēties arī par piesardzību. Ja dodies uz naktsklubu, uzmani savu dzērienu un neņem neko no svešiniekiem. Ar vārdu “neko” mēs domājam narkotiskās vielas. Peru narkotiku aprite ir nelegāla, bet tomēr salīdzinoši pieejama, un Huakačina noteikti nav tā vieta, kur vajadzētu eksperimentēt ar vielām, ko piedāvā svešinieki (un šeit ir diezgan liela iespēja, ka piedāvās). 
Starp citu, Huakačinas apkārtnē var iepazīt arī Peru vīna kultūru. Netālu no tās atrodas vīna darītavas un degustāciju vietas, kur var pagaršot gan vīnu, gan tradicionālo Peru dzērienu pisko. Peru vīni var būt arī ļoti saldi un dažādās krāsās – lillā, zaļgani, balti un sarkani. Dažiem tie vairāk atgādinās desertu, nevis to vīnu, ko esam pieraduši dzert Eiropā. 

Kāpēc Kusko (Cusco) ir tik svarīga Peru ceļojuma daļa?

Kusko ir vērts ne tikai pārnakšņot pirms došanās tālāk, bet arī atvēlēt laiku pilsētas apskatei. Tā atrodas aptuveni 3300 metru virs jūras līmeņa, un pilsētā var redzēt inku mantojumu apvienojumā ar Spānijas koloniālo arhitektūru. 
Kusko centrā atrodas Plaza de Armas – liels un ļoti skaists laukums, ap kuru izvietojusies katedrāle, baznīca, restorāni, kafejnīcas un vēsturiskās ēkas. Parasti šajā vietā valda diezgan rosīga atmosfēra. 
Viens no labākajiem pilsētas skatiem paveras no San Blas rajona un apkārtējiem skatupunktiem. Kusko ir uzbūvēta kalnu nogāzēs, tāpēc, uzkāpjot nedaudz augstāk, zem sevis redzēsi sarkanos dakstiņu jumtus vai, ja kāpsi vakarā, arī izgaismotu pilsētu. Tikai atceries, ka šeit kāpšana augšup var prasīt vairāk piepūles, jo, esot 3300 metru augstumā, ir mazāk skābekļa.
Šeit ir vērts apskatīt arī Saules templi, kas bija viens no svarīgākajiem inku reliģiskajiem centriem. Vēl viena vieta, ko bieži apmeklē virs pilsētas, ir Saqsaywaman – iespaidīgs arheoloģiskais komplekss ar milzīgiem akmens blokiem. Tas atrodas aptuveni 3700 metru augstumā, tātad vēl augstāk nekā pati Kusko.
Kusko ir svarīgs galamērķis arī tāpēc, ka tā ir arī ērta vieta, no kurienes doties tālāk uz dažām slavenākajām Peru vietām. No šejienes var tikt līdz Maču Pikču, Svētajai ielejai, Varavīksnes kalnam, Humantaja ezeram un citiem Andu galamērķiem. 
Bet pirms sākt skriet pa kalniem, ir viena ļoti svarīga lieta – aklimatizācija.
Ja Kusko ieradīsies no Limas, kur esi bijis gandrīz jūras līmenī, dažu stundu laikā būsi pacēlies vairāk nekā trīs kilometrus augstāk, tāpēc pirmo dienu Kusko labāk neplānot kā maratonu ar 10 apskates objektiem un 20 000 soļu. Ķermenim ir vajadzīgs laiks, lai pierastu pie augstuma. 
Kopumā Kusko mums likās droša un patīkama pilsēta, īpaši centrālajos rajonos, kuros uzturas ceļotāji. Protams, arī šeit jāseko līdzi savām mantām un nevajag aizmirst, ka esi lielā tūristu pilsētā.

Kā tikt līdz Maču Pikču (Machu Picchu)?

Ja Tavā maršrutā ir Maču Pikču, vispirms būs jānokļūst Aguas Calientes. Tā ir neliela pilsētiņa kalnu pakājē, no kuras tālāk var doties uz šo unikālo objektu.
Visērtākais un populārākais veids, kā tur nokļūt, ir vilciens. Tas lielākoties kursē no Ollantaytambo, un ceļš līdz Aguas Calientes ilgst aptuveni pusotru līdz divas stundas. Pa logu varēsi vērot ļoti skaistas ainavas – augstos Andus, ielejas, Urubambas upi un arvien zaļākus kalnus. Jo tuvāk nāks Aguas Calientes, jo vairāk liksies, ka esi iebraucis pilnīgi citādākā Peru.
Ir vairākas vilciena klases, tāpēc brauciena cenas atšķiras. Ir vienkāršāki tūristu vilcieni, panorāmas vagoni ar lielākiem logiem un arī ļoti grezni varianti. Vilciens nav lēts prieks – par braucienu vienā virzienā jārēķinās ar aptuveni 50 līdz 100 dolāriem, bet labāki panorāmas vilcieni maksā vēl vairāk. Cena mainās atkarībā no datuma un izvēlētā vilciena, tāpēc, ja ceļo ar ierobežotu budžetu, ir vērts apskatīt arī alternatīvu maršrutu.
Vienā no ceļojumiem mēs līdz Aguas Calientes nebraucām ar vilcienu. Mēs gājām kājām. 
No Kusko vairākas stundas braucām ar transportu pa kalnu serpentīniem. Ceļš vietām bija ļoti šaurs, vienā pusē – stāvs kalns, otrā – stāva nogāze. Jā, bija brīži, kad mums likās, ka šis būs pēdējais brauciens dzīvē. Tomēr nebija.
Beigās šoferis mūs izlaida pie vienas no pēdējām stacijām pirms Aguas Calientes. No turienes tālāk bija jāiet kājām vairākas stundas, un turpceļā ātri satumsa. 
Šis nakts gājiens ir viens no tiem ceļojuma brīžiem, par kuriem vēlāk stāstījām, ka bija forši, bet tajā brīdī nemaz tik forši nebija. Bija tumšs. Ceļu zem kājām īsti neredzējām un nezinājām, kas atrodas mums apkārt. Vienā pusē bija kalni, kaut kur lejā bija arī upe, apkārt skanēja nezināmu kukaiņu vai dzīvnieku balsis, bet priekšā – tikai tumsa. 
Tāpēc, ja negribas maksāt par vilcienu, līdz Aguas Calientes var nokļūt arī citādāk. Tomēr, ja vari atļauties vilciena biļeti, mēs to rekomendētu, jo skati pa ceļam ir elpu aizraujoši.
Mums patika ne tikai ceļš līdz Aguas Calientes, bet arī pati pilsētiņa. Tā ir iespiesta starp stāviem, zaļiem kalniem, un labākais šajā vietā ir tas, ka te tā īsti nevar atbraukt ar auto. Starp citu, šeit tikām pie īpaša Maču Pikču zīmoga pasē. Ļoti skaists suvenīrs.
Tātad pēdējais posms, lai tiktu līdz Maču Pikču, sākas Aguas Calientes. Turp var aizbraukt ar autobusu vai doties kājām. Ja ir laiks un vēlies nedaudz pakāpties, mēs ieteiktu iet kājām. Ceļš nav parasta pastaiga, jo visu laiku jākāpj augšup, bet apkārt ir kalni un džungļiem līdzīga daba, tāpēc ir skaisti.

Kāpēc Maču Pikču patiešām ir pasaules brīnums?

Par Maču Pikču pirms brauciena, protams, bijām dzirdējuši daudz. Mums likās, ka mēs jau iepriekš zinājām, ko sagaidīt, proti, kalnus, senas inku celtnes, zaļas nogāzes un ļoti daudz tūristu. Tomēr nekas tā īsti nesagatavo tam brīdim, kad pirmo reizi pats to ieraugi.
Mēs gājām pa taku, apkārt bija kalni, un tad pēkšņi aiz kalnu ielokiem parādījās Maču Pikču. Pirmā doma bija: kā? Nu, kā tas vispār ir iespējams? Kā cilvēki pirms vairāk nekā 500 gadu šeit, kalnos, kur apkārt nav nekādas lielas pilsētas vai ceļa, pa kuru varētu atvest visu nepieciešamo, uzcēla ko tādu? Maču Pikču atrodas aptuveni 2430 metru augstumā, un, skatoties uz šo vietu, ir grūti aptvert, kā vispār sākās tās būvniecība.

Jo vairāk pa to staigā, jo vairāk jautājumu rodas. Te ir mājas, tempļi, laukumi, kāpnes, terases un ūdensapgādes sistēma, turklāt viss uzbūvēts kalnu nogāzēs. Inki akmeņus savienoja bez javas, daudzviet tos izveidojot tik precīzi, ka tie cieši pieguļ cits citam. Terases nebija domātas tikai lauksaimniecībai – tās palīdzēja arī nostiprināt stāvo kalna nogāzi un novadīt lietusūdeni. Ūdens tika novadīts pa īpaši izveidotiem kanāliem un strūklakām.
Un tad vēl jāatceras, ka tas viss atrodas vietā, kur pat mūsdienās nav viegli nokļūt. Daļa ceļa līdz Maču Pikču jāveic ar vilcienu vai jāiet kājām, bet tālāk priekšā ir kalni, stāvas nogāzes un džungļiem līdzīga vide. Tagad mums ir tehnika, transports un iespēja internetā izpētīt visu maršrutu jau pirms brauciena. Inkiem nekā tāda nebija.
Pētnieki uzskata, ka Maču Pikču bija saistīta ar Inku valdnieku Pačakuteku un tika izmantota kā karaliskā rezidence un ceremoniju vieta. Tātad tā nebija vienkārši pilsēta, kuru kāds nejauši uzbūvēja kalnos. Tā bija īpaša vieta, kur valdnieks un viņa svīta varēja atpūsties un rīkot ceremonijas.
Maču Pikču atrodas Andu kalnu vidū, un apkārtējie skati radīja tik sirreālu sajūtu! Mums bija vairākas reizes jāpaberzē acis, lai aptvertu, ka tas ir pa īstam. Interesanti likās arī tas, ka pa vidu 500 gadu vecai inku pilsētai mums blakus brīvi un mierīgi pastaigājās alpakas. 
Parasti apskates objektos pēc kāda laika jau sāc domāt, kur paēst vai cik tālu vēl jāiet līdz viesnīcai, bet šeit tā nebija. Izgājām vairākus apļus, sēdējām zālītē, vēlāk uz akmeņiem, skatījāmies vienā virzienā, tad otrā, tad trešajā. Galva brīžiem bija tukša, bet brīžiem tajā dzima miljons jautājumu. 
Manā dzīvē ir bijušas tikai divas vietas, kur esmu pieķērusi sevi pie domas par citplanētiešiem. Viena bija Angkor Wat Kambodžā, otra – Maču Pikču. Nav tā, ka es tiešām ticētu, ka cilvēcei toreiz palīdzēja kādi viesi no kosmosa, bet abās šajās vietās radās tas pats jautājums: kā cilvēks to varēja izdarīt?
Mums Maču Pikču nav vienkārši vieta ar skaistu skatu. Skaisti ir ļoti daudzās pasaules vietās. Šeit pārsteidz tas, kā skats, daba un cilvēka paveiktais ir salikts kopā.

Kur var nopirkt Maču Pikču biļetes un kas būtu jāzina pirms apmeklējuma?

Biļešu iegādi uz Maču Pikču nevajadzētu atlikt uz pēdējo brīdi, jo apmeklētāju skaits objektā tiek ierobežots. Populārākie maršruti un ieejas laiki var būt izpārdoti jau vairākas nedēļas vai mēnešus iepriekš, īpaši aktīvākajā tūrisma sezonā, proti, no maija līdz septembrim. Mēs ieteiktu pirkt biļetes jau brīdī, kad ir zināms ceļojuma datums, vai vismaz mēnesi vai divus pirms došanās uz Maču Pikču.
Biļetes var iegādāties Peru Kultūras ministrijas oficiālajā biļešu tirdzniecības vietnē https://tuboleto.cultura.pe. Tur jāizvēlas apmeklējuma datums, konkrētais maršruts un ieejas laiks. Biļetes ir personalizētas, tāpēc, veicot rezervāciju, jānorāda savi personas dati. Apmeklējuma dienā līdzi jāņem pase jeb tas pats personu apliecinošais dokuments, ko izmantoji, pērkot biļeti.
Svarīgi pateikt, ka Maču Pikču nevar iet visur, kur vēlies. Apmeklētājiem ir izveidoti vairāki noteikti maršruti, un katrs no tiem ved cauri citai teritorijas daļai. Tātad, pērkot biļeti, ir jāizvēlas ne tikai apmeklējuma laiks, bet arī tas, ko varēsi apskatīt. Jārēķinās ar to, ka Maču Pikču apmeklējumam ir noteikts ieejas laiks, tāpēc, plānojot braucienu, ieplāno arī laika rezervi. 
Ja vēlies redzēt klasisko Maču Pikču panorāmu no augšas, pievērs uzmanību pirmā jeb panorāmas maršruta variantiem. Savukārt otrais maršruts ļauj apvienot slaveno skatu ar pastaigu pa daļu no seno inku celtņu teritorijas, tāpēc daudziem ceļotājiem tā būs piemērotākā izvēle. Trešais maršruts ved pa zemāko arheoloģiskās teritorijas daļu, un daži tā varianti paredz arī papildu kāpienus kalnos.
Ja vēlies uzkāpt arī Huayna Pikču kalnā, no kura paveras skats uz Maču Pikču no citas puses, arī tam vajadzēs atbilstošu biļeti. Arī šajā kalnā vietu skaits ir ierobežots, tāpēc šīs biļetes var ļoti ātri izpirkt.
Svarīgi zināt, ka maršruti nav savstarpēji brīvi kombinējami. Piemēram, izvēloties tikai panorāmas maršrutu, pēc tam nevarēsi nokāpt un izstaigāt visas senās pilsētas ēkas. Tāpēc iesakām pirms biļetes iegādes apskatīt katra maršruta karti un pārliecināties, ka tajā iekļauts tas, ko vēlies redzēt. Ja gribi apvienot vairākas atšķirīgas teritorijas daļas, var būt vajadzīgas divas atsevišķas biļetes.
Vēl jāņem vērā, ka Maču Pikču apmeklējuma noteikumi, pieejamie maršruti un apmeklētāju skaita ierobežojumi var mainīties, tāpēc pirms rezervācijas pārbaudi aktuālo informāciju oficiālajā biļešu tirdzniecības vietnē. 

Kāpēc Varavīksnes kalnam (Vinicunca jeb Rainbow Mountain) ir tāds nosaukums?

Ja kādreiz esi redzējis Peru Varavīksnes kalna bildes un nodomājis, ka kāds te ir ļoti pārspīlējis ar filtriņiem, tad pasakām, ka tā nav. Kalns tiešām ir tik krāsains.
Varavīksnes kalns jeb Vinicunca atrodas Andos, Vilkanotas kalnu grēdā. Savu nosaukumu tas ieguvis dažādo krāsu joslu dēļ, kas izveidojušās kalna nogāzēs. Tās radušās miljoniem gadu laikā, veidojoties dažādiem nogulumiežu slāņiem, kas vēlāk nonākuši zemes virspusē. Katram slānim ir atšķirīgs minerālu sastāvs, kas attiecīgi arī veido tā krāsu. Piemēram, sarkanīgos toņus rada dzelzs oksīdi, savukārt dzeltenos, zaļganos un gaišos toņus veido citi minerāli un iežu sastāvdaļas. Rezultātā kalna nogāzes izskatās tā, it kā kāds tās būtu nokrāsojis vairākās krāsās.

Varavīksnes kalns atrodas vairāk nekā 5000 metru augstumā virs jūras līmeņa, un nokļūšana līdz tā augstākajam punktam ir fiziski grūta. Lai saprastu, ko nozīmē 5000 metri, tas ir aptuveni tādā augstumā kā Everesta bāzes nometne.
Arī tad, ja transports uzved diezgan augstu un pašam līdz skatupunktam nav jākāpj no pašas apakšas, augstums dara savu. Gaiss ir retināts, tāpēc šeit pat parasta iešana var kļūt par fizisku pārbaudījumu, un nevajadzētu pārvērtēt savas spējas. Var gadīties, ka šeit normāls pārvietošanās ātrums būs 10 soļi minūtē, un par to nevajag kaunēties. Ja vēlies tikt līdz galamērķim, labāk ej savā tempā, apstājies un atpūties. Augstuma slimība var izpausties dažādi, un tā var piemeklēt arī cilvēku, kurš ikdienā ir labā fiziskajā formā. Iepriekš nekad nevar droši zināt, kā organisms reaģēs šādos apstākļos, īpaši, ja augstkalnēs vēl neesi bijis.
Kad mēs tur bijām, Varavīksnes kalnu klāja sniegs. Spriežot pēc vietējo reakcijas, arī viņiem tas nelikās kā parasts ikdienas skats. Tādējādi mūsu Varavīksnes kalns lielākoties bija balts, nevis tas košais sarkano, dzelteno un zaļo toņu kalns, ko parasti redz fotogrāfijās. Toties mēs izmantojām iespēju tur pikoties.
Mums atmiņā palika sajūta, ka, stāvot 5000 metru augstumā, kur apkārt ir mākoņi un sniegs, nebija auksti. Tieši otrādi, no saules siltuma mums ļoti karsēja rokas un seju. Kaut arī saule tajā brīdī pat nebija redzama, augstkalnē ultravioletais starojums ir spēcīgs, tāpēc arī mākoņainā dienā cepure, saulesbrilles un SPF aizsargkrēms ir teju obligāts.
Visapkārt bija arī ļoti daudz lamu un alpaku, un tās bija tik drošas, ka mēs mierīgi pastaigājāmies ap tām. Alpakas un lamas nav dzīvnieki, kurus var redzēt tikai Peru suvenīru veikalā uz zeķēm un magnētiņiem. Tās tur patiešām dzīvo un ir ļoti redzamas.
Pie Varavīksnes kalna tūristiem piedāvā iespēju daļu ceļa veikt zirga mugurā, ja pašam kāpt ir grūti. Šāda iespēja var būt noderīga tiem, kuri fiziskās slodzes dēļ nevar noiet visu ceļu, tomēr jāpiebilst, ka, mūsuprāt, ja esi iekļāvis šo vietu savā maršrutā, tad, cik vien iespējams, vajadzētu būt gatavam arī pašam līdz tai aiziet. Nevis uz dzīvnieciņa muguras, bet savām kājām.

Kā dzīvo cilvēki 4300 metru augstumā Andu kalnu pakājē?

To var labi redzēt un piedzīvot, ja savā maršrutā iekļausi ciematu Pacchanta. Šeit var palikt pa nakti vietējo ģimeņu viesu mājās un kaut vienu vakaru izbaudīt, kā dzīvo cilvēki tādā augstumā. Šajā vietā nav lielu viesnīcu, skaļu atpūtas vietu vai ierastās tūristu pilsētas sajūtas. Ir viesmīlīgas ģimenes, vienkārša naktsmītne, vietējais ēdiens un kalni visapkārt.
Viena no Pacchantas īpašajām vietām ir dabīgie karstie avoti. Pēc dienas kalnos tā ir laba iespēja atpūsties un izsildīt sevi karstā ūdenī. 
Mums šādas vietas vienmēr ir patikušas, jo arī vietējie cilvēki var veidot spilgtus ceļojuma iespaidus, un Peru iedzīvotāji ļoti izceļas ar savu viesmīlību, laipnību un sirsnīgumu.

Pārgājiens Septiņu lagūnu maršrutā

Ja esi nonācis Ausangates reģionā un vēlies pamieloties ar skaistiem skatiem, viens no iespaidīgākajiem pārgājieniem ir Septiņu lagūnu maršruts. Kā jau nosaukums saka priekšā, vienas dienas laikā var apskatīt septiņas dažādas augstkalnu lagūnas, no kurām katra izskatās atšķirīgi. 
Visa maršruta garumā Ausangates kalns atrodas tuvumā. Vienā vietā vari skatīties uz lagūnu, aiz kuras paceļas sniegota virsotne, citā vietā būs jāgriežas uz riņķi, lai saprastu, kura no ainavām patīk labāk. Katrā ziņā garantējam, ka šis pārgājiens aizpildīs Tava telefona galeriju, jo skati ir mainīgi un skaisti.
Protams, arī šeit ir jāatceras par iespējamu augstuma slimību un lēnāku tempu, jo maršruts atrodas vairāk nekā 4000 metru augstumā. 

Kas palīdz pret augstuma slimību?

Ja Peru ceļojumā plāno doties uz Kusko, kāpt Varavīksnes kalnā vai vēl augstāk Andos, ar augstuma slimību labāk rēķināties jau pirms brauciena. Te ir viena ne pārāk patīkama patiesība – ja nekad iepriekš neesi bijis tik lielā augstumā, Tu pirms tam īsti nevari zināt, kā ķermenis uz to reaģēs. Pat laba fiziskā forma nepasargā no augstuma slimības, un nav tāda testa, pēc kura pirms ceļojuma varētu pateikt, vai Tev tā būs.
Svarīga ir aklimatizācija. Ķermenim ir jādod laiks pierast pie tā, ka gaisā ir mazāk skābekļa, tāpēc nevajag pirmajā dienā uzreiz skriet iekarot visus kalnus. Labāk dažas dienas pavadīt mierīgāk, pakāpeniski palielināt slodzi un necensties pārāk ātri doties vēl augstāk. Īpaši svarīgi tas ir tad, ja esi ieradies no vietas, kas atrodas tuvu jūras līmenim. Pirmajās dienās var parādīties galvassāpes, reibonis, nogurums, slikta dūša, apetītes zudums vai vemšana.
Peru uz vietas var iegādāties dažādus līdzekļus, ko vietējie izmanto pret augstuma radīto slikto pašsajūtu. Aptiekās ir zāles, ko izmanto augstuma slimības profilaksei un ārstēšanai, bet par to lietošanu labāk iepriekš aprunāties ar ārstu. 
Gandrīz visur redzēsi arī kokas lapas, kokas tēju un pat konfektes. Tās Peru ir ierasta un viegli pieejama lieta. Kaut arī tām nav skaidri pierādīta iedarbība pret augstuma slimību, vietējie tās izmanto un saka, ka kokas lapas var palīdzēt retinātajā gaisā.
Daudz esam dzirdējuši jautājumu, pēc kā garšo kokas lapas. Mūsu atbilde – iedomājies smaržu, kāda ir pirts slotiņai karstā pirtiņā. Un tagad iedomājies to pašu mutē. Vienīgi šo garšu papildina arī viegla tirpoņa.

Ja augstuma dēļ pašsajūta kļūst sliktāka, ir svarīgi apstāties un nedoties vēl augstāk. Ja simptomi pasliktinās, neskatoties uz atpūtu, ir jādodas lejup. Savukārt apjukums, dulla galva, izteikta miegainība vai koordinācijas traucējumi var liecināt par smagu augstuma slimības formu. Elpas trūkums miera stāvoklī ir vēl viens brīdinājuma signāls. Šādās situācijās ir nepieciešama neatliekama medicīniska palīdzība un nokļūšana zemākā augstumā.
Tāpēc mūsu galvenais padoms, ceļojot Peru, ir nesteigties, dot ķermenim laiku pierast un ieklausīties tajā, ko tas Tev saka. 

Kāpēc maršrutā iekļaut arī Arekipu (Arequipa)?

Šī pilsēta ir skaista ar baltām ēkām, kas veidotas no vulkāniskā akmens, un Misti vulkānu fonā, bet vēl skaistāk ir tad, kad izbrauc ārpus pilsētas.
Mēs devāmies kalnos, kur ainava atkal mainījās. Tur redzējām vikunjas – dzīvniekus, kas izskatās mazliet līdzīgi alpakām, bet ir mazāki un slaidāki. Aizbraucām arī līdz Salinas lagūnai, kas atrodas vairāk nekā 4000 metru augstumā. Apkārt bija kalni, sāls un pilnīgi citādāka ainava, nekā citur Peru.
Ja gribas vēl vairāk piedzīvojumu, Arekipas apkārtnē var doties arī uz Kolkas kanjonu (Colca), kur var redzēt Andu kondorus, doties pārgājienos, braukt ar kalnu velosipēdu vai izmēģināt raftingu.

Kur Peru var padzīvot džungļos?

Bez kalniem Peru ir arī Amazones lietusmeži, un tie aizņem ļoti lielu daļu valsts, tāpēc, ja ceļojumā ir vairāk laika, mēs ļoti ieteiktu apsvērt arī dažas dienas džungļos.
Mēs uz džungļiem devāmies caur Puerto Maldonado pilsētu, kas atrodas Amazones lietusmežu pievārtē. Šeit ir tropu meži, silts un mitrs gaiss, zaļa un sulīga daba, kā arī daudz skaistu džungļu iemītnieku. 
No Puerto Maldonado tālāk var doties dziļāk Amazones lietusmežos un vairākas dienas palikt lodžās. Jau ceļā var pamanīt pirmos savvaļas iemītniekus – dažādus krāsainus putnus, kaimanus un citus dzīvniekus. Protams, neviens nevar apsolīt, ka tieši tajā dienā ieraudzīsi jaguāru vai pērtiķi, bet šāda iespēja pastāv. Mēs redzējām papagaiļu barus, kaimanus, kapibaras, tarantulus, čūskas un vēl daudz ko tādu, kam nezinām nosaukumu.

Dzīvojot džungļos, aktivitāšu netrūkst. Piemēram, mēs devāmies ar zipline pāri džungļiem. Lidojums bija foršs, bet platforma, no kuras laidāmies, bija ļoti apšaubāma. Likās, ka labāk būtu ātrāk šļūkt prom, jo atrasties uz tās bija bīstamāk nekā lidot virs džungļiem.
Vēl gājām pa tādiem kā no filmas izceltiem, šūpojošiem tiltiņiem virs džungļiem. Skatījāmies, kā mūsu pavadonis ar zaru mēģina no alas izvilināt tarantulu mammu ar diviem mazuļiem. Ēdām arī dīvainus džungļu augļus, kuru garša atgādināja sieru. Braucām ar laivu, devāmies dienas un nakts pārgājienos pa džungļiem. Apciemojām vietējo cilti, un šajā gadījumā cilts nebija tūristu atrakcija, bet tiešām džungļos dzīvojoši cilvēki. Un, protams, nakšņojām turpat džungļos.

Mūsu mājiņa bija pirmā džungļu līnijā, un starp ieejas durvīm bija milzīga sprauga. Kādu nakti pamodos, lai aizietu uz tualeti. Ieslēdzu gaismu un tur ieraudzīju visu to dzīvo radību, kas pa nakti bija sarāpojusi iekšā. Tajā brīdī sapratu, ka nemaz tik ļoti uz tualeti negribas. Ieritinājos atpakaļ savā moskītu tīklā un gulēju tālāk. 
Vienu rītu devāmies paši pastaigāt pa džungļiem. Kādā brīdī nogājām no takas un ieraudzījām čūsku, kas bija iebāzusi galvu alā. Draugs gribēja redzēt, kā divmetrīgā čūska izskatās, tāpēc ar zaru to pacēla mazliet augstāk. Tā izbāza galvu, ieraudzīja mūs, nobijās un sekundes laikā pazuda. Mēs tajā pašā sekundē bijām ārā no džungļiem. 
Ir svarīgi pateikt, ka mēs nekad nevienam nerekomendējam doties džungļos bez vietējo gidu pavadības, īpaši tad, ja pieredzes ar džungļiem nav. Mums tāda bija, jo kādu laiku citā Dienvidamerikas valstī džungļos dzīvojām un strādājām brīvprātīgo darbu. Tomēr, ņemot vērā arī šos apstākļus, tas bija pārgalvīgi no mūsu puses. 
Puerto Maldonado džungļu apkārtnē tiek piedāvātas arī dažādas ajavaskas ceremonijas. Par šo gan gribas pateikt skaidri – tā nav kārtējā eksotiskā izklaide, ko iekļaut ceļojuma programmā. Ajavaskas lietošana var izraisīt spēcīgas fiziskas un psihiskas reakcijas, un neuzraudzīts vai nepārbaudīts rituāls var būt bīstams dzīvībai.
Mēs savā pieredzē nedalīsimies, bet, ja kādreiz liekas, ka gribi pamēģināt, pirms tam tiešām vajadzētu ļoti nopietni izpētīt, kas tas ir, kādi ir riski, kas vada ceremoniju un kas īsti tiek lietots. Ar domu “gan jau nekas nenotiks” šajā gadījumā nepietiek. Pat ļoti rūpīgi izvērtējot riskus, garantijas par drošu iznākumu nav.
Tāpēc Peru džungļus mēs noteikti ieteiktu iepazīt. Ajavasku – pirms kaut ko tādu darīt, padomāt vēlreiz. Un tad vēlreiz.

Vai Peru maršrutā ir vērts iekļaut Titikakas ezeru?

Titikakas ezers atrodas augstu virs jūras līmeņa, tāpēc arī te augstums liek par sevi manīt. Pa dienu, ja spīd saule, var likties silti, bet naktī temperatūra pamatīgi nokrīt, tāpēc silta sega vai četras siltas segas, kā tas bija mums, nebūs liekas.
Braucot uz Titikakas ezeru, pa ceļam piestājām pie mākslīgi veidotām salām. Bija interesanti tās apskatīt, tomēr nepameta sajūta, ka liela daļa no tā, ko tur redzam, ir izveidota tūristu izklaidei. Arī salmu laivas, kas veidotas putnu un dažādu dzīvnieku formās, vairāk izskatījās pēc atrakcijas apmeklētājiem, nevis pēc kaut kā tāda, ar ko vietējie ikdienā dodas pāri ezeram.

Tālāk braucām uz diezgan lielu salu, kur nakšņojām pie vietējās ģimenes. No ārpuses mūsu māja izskatījās pēc nepabeigtas “stroikas”, bet iekšā bija vienkāršas gultas, silta sega un ģimene, kas mums gatavoja garšīgu vietējo ēdienu. 
Vēlāk uzkāpām salas augstākajā punktā, no kurienes pavērās skats uz Bolīviju otrā ezera pusē. Pa ceļam redzējām ēzelīšus, kas nesa milzīgas kravas ar zāli, un vietējās sievietes krāsainos apģērbos. Redzējām arī to, kā kalnainajā vidē uz maziem zemes pleķīšiem audzē labību. 
Tomēr interesantākais mūs sagaidīja vakarā. Mums piedāvāja aiziet uz ballīti. Tā mēs izlīdām no savas siltās mājiņas un tumsā un vējā devāmies kaut kur pa salas celiņiem. Kad iegājām iekšā, sajūta bija apmēram tāda, it kā būtu nonākuši lauku kultūras namā pirms vairākiem desmitiem gadu. Skanēja vietējā mūzika, mūs saģērba vietējās drēbēs – pat nezinu, kā sauc tos mēteļus, bet tie bija diezgan amizanti – un pēc tam mācīja dejot. Visi bija smaidīgi un draudzīgi, un ballīte izvērtās daudz jautrāka, nekā bijām gaidījuši.

Kā Peru visērtāk pārvietoties?

Peru ir liela valsts, tāpēc, ja vēlies vairāk redzēt, ir jārēķinās ar iekšzemes lidojumiem vai nakts autobusiem. Ja attālums ir lielāks, protams, ieteiktu izvēlēties lidojumu.
Mēs vairākas naktis pavadījām nakts autobusos, un tie bija diezgan ērti. Krēsli ir lieli, tos var izstiept, autobusā ir tualete un izlietne. Ja gribas vēl vairāk komforta, var nopirkt biļeti komforta klasē, kur krēsli ir vēl lielāki un vietu skaits ierobežots. Izvēloties nakts autobusu, ir vērts pievērst uzmanību pārvadātājam. Peru kalnu ceļi vietām ir šauri un līkumaini, un nakts braucieni tiek uzskatīti par salīdzinoši riskantiem.
Ja brauksi ar nakts autobusu, Peru autoostās dzirdēsi, kā vietējo autobusu kompāniju darbinieces no visām pusēm skaļi skandina pilsētu nosaukumus. Mums pēc tam ilgi galvā skanēja tā intonācija, kurā viņas izkliedza: “Kusko, Kuskoooo! Arekipa, Arekipa, Arekipaaa!”
Svarīgi piebilst, ka šajos autobusos var neielaist, ja ir aizdomas par to, ka pasažieri ir alkohola reibumā. Novērojām, ka dažiem tūristiem, kuri jau autoostā uzvedās skaļi, lika pūst alkometrā. Nezinām, ko tas uzrādīja, bet autobusā viņus neielaida.
Mums ir arī savdabīgs stāsts par nakts autobusu, kad braucām uz Huakačinu. Iekāpšanas vietā bija policija, un mēs nesapratām, kas notiek. Vēlāk, kad beidzot kāpām autobusā, ieraudzījām, ka visa transportlīdzekļa aizmugure ir pilna ar cietumniekiem rokudzelžos un policijas darbiniekiem. Izrādījās, ka viņus ar šo autobusu pārveda uz citu vietu. Jā, viņi visu nakti brauca kopā ar mums. Sākumā bija nedaudz neomulīgi, bet kopumā mūsu miegu tas netraucēja.
Pilsētas ietvaros var izmantot taksometru, bet ar tiem jābūt uzmanīgiem. Vēlams taksometru izsaukt aplikācijā vai palūgt to izdarīt viesnīcas personālam. 

Kāds ir Peru tradicionālais ēdiens?

Ja esi Peru, nogaršo seviči. Tā ir svaiga zivs ar laima sulu, sīpoliem un čili. Šo ēdienu var atrast gandrīz visur, turklāt tas ir ļoti garšīgs, tāpēc mēs to ēdām teju katru dienu.
Ja tomēr vēlies nogaršot ko neparastāku, Peru var pagaršot jūras cūciņu jeb cuy. Jā, tas ir tas pats mazais, mīlīgais dzīvnieciņš, ko citviet cilvēki tur savās mājās. Savukārt Peru tas ir viens no tradicionālajiem ēdieniem. 
Mēs ieteiktu pagaršot arī lomo saltado jeb liellopa gaļu ar sīpoliem un tomātiem, ko pasniedz kopā ar rīsiem un kartupeļiem. Protams, arī pisco sour, kas ir Peru populārākais kokteilis, kas gatavots no pisco, laima sulas, cukura sīrupa un olu baltuma.
Peru ir arī kartupeļu zeme, un te tos var redzēt visdažādākajos veidos, kādu nav nekur Eiropā. Kartupeļi Peru ir viens no ikdienas ēdieniem, un nereti tos pasniedz kopā ar rīsiem. 
Peru ir dažādas klimata zonas, tāpēc augļu izvēle šajā valstī ir milzīga. Mēs pagaršojām lukumu, granadillu, čerimoju, marakuju, saldo pepino un vēl daudzus augļus, kurus iepriekš nebijām redzējuši. Piemēram, čerimoja ir salda un nedaudz krēmīga. Granadilla izskatās gandrīz kā marakuja, tikai garša ir maigāka. Pepino vizuāli atgādina tomātu – patiesībā mums likās, ka pērkam tomātu, bet izrādījās, ka tas ir salds auglis.

Kāda valūta ir Peru?

Peru valūta ir sols, un 10 eiro ir līdzvērtīgi nedaudz mazāk par 40 soliem.
Peru lielajās pilsētās, viesnīcās un restorānos var ērti maksāt ar karti, tomēr vēlams paņemt līdzi arī skaidru naudu, jo tā noderēs mazākās pilsētās, attālākos reģionos, tirgos vai pie vietējiem pārdevējiem. Peru pilsētās ir pieejami bankomāti, un tajos var izņemt gan solus, gan ASV dolārus.

Vai, lidojot uz Peru, ir vajadzīga vīza?

Latvijas pilsoņiem, dodoties uz Peru tūrisma nolūkos un uzturoties tur ne ilgāk par 90 dienām, vīza nav vajadzīga. 
Lai ieceļotu Peru, pasei jābūt derīgai vismaz sešus mēnešus. Pie robežkontroles var lūgt uzrādīt arī atpakaļceļa vai tālākā lidojuma biļeti un informāciju par naktsmītni, tāpēc pirms lidošanas pārbaudi, lai pasei ir atbilstošs derīguma termiņš un līdzi ir ceļojuma dokumenti.

Kad vislabāk plānot ceļojumu uz Peru?

Ja gribi vienā ceļojumā apskatīt Kusko, Maču Pikču, Titikakas ezeru, Andu kalnus, tuksnesi un vēl aizbraukt līdz džungļiem, tad visērtāk Peru apmeklēt sausajā sezonā, kas ir aptuveni no maija līdz oktobrim. Šajā laikā Andos ir mazāk lietus un vairāk skaidru dienu, kas ir svarīgi, ja plāno pārgājienus un braucienu uz Maču Pikču. Arī Titikakas ezera apkārtnē sausā sezona ir no aprīļa līdz oktobrim, kaut arī naktīs šajā laikā tur joprojām var būt auksti.
Tomēr Peru nav vienas labākās sezonas, jo valstī ir dažādi klimati. Ja vairāk vēlies būt džungļos, tie būs skaisti arī lietus sezonā. Amazones reģionā no novembra līdz maijam ir vairāk nokrišņu un augstāks ūdens līmenis upēs, kas pat var būt priekšrocība atsevišķām aktivitātēm.
Maršrutam, kas šeit aprakstīts, mēs ieteiktu laiku starp maiju un oktobri. Mēs paši turp devāmies aprīlī un maijā, un ar lietu tā īsti nesaskārāmies. 

Vai Peru runā angļu valodā?

Peru oficiālā valoda ir spāņu, tāpēc, ja zini vismaz dažas frāzes spāņu valodā, tās šajā ceļojumā var noderēt. 
Lielākajās pilsētās, tūristu apmeklētās vietās, viesnīcās vai populārākos restorānos sazināties angļu valodā ir vieglāk, bet attālākos reģionos vai vietējos tirdziņos šo valodu var arī nezināt. Tādējādi, ceļojot uz Peru, tulkotājs telefonā var noderēt. 

Rakstu sagatavoja ceļojumu konsultante Zane pēc personīga ceļojuma uz Peru.