29 700 300
67 700 300
cb@cb.lv

Īrija

Īrija
Saukta par latviešu otro dzimteni, „zaļo salu”, „aitu salu”, krogu zemi, īru kafijas un īru  viskija dzimteni, gleznainu ainavu bagāta, kur ceļi vijas gar klinšainiem okeāna krastiem; bijusī  lauksaimniecības lielvalsts, tagad-jaunu, modernu rūpniecības nozaru attīstība vilina strādniekus, kas aizpilda reiz emigrējušo īru darbaroku trūkumu;

Ģeogrāfiskais stāvoklis: atrodas Eiropas rietumos uz Īrijas salas, A krastus apskalo Īrijas jūra, ZR ,DR un R- Atlantijas okeāns. Z un A robežojas ar Lielbritāniju. Īrijas salas Z daļā atrodas viena no Apvienotās Karalistes daļām- Ziemeļīrija.
Platība: 70 273 km2
Galvaspilsēta: Dublina
Iedzīvotāji: 4 775 982 (2013.gada jūlijs)
Vidējais iedzīvotāju vecums:
vidējais: 35,4 gadi
vīrieši: 35,1 gadi
sievietes: 35,8 gadi (2013.g.)
Iedzīvotāju blīvums: 67,9 cilv./km2.(2013.g.) 
Valsts valoda: īru (gēlu), angļu
Reliģijas: katoļi 87,4%, anglikāņi 3%, citi kristieši 1,9%, citi 2,1%, nenoteiktas ticības 2,9%, ateisti 4,2% (2006.g.)
IKP/PP:  $ uz 1 iedz. 40 700 (2012.g.)
Naudas vienība: eiro (EUR)
Valsts pārvaldes forma: parlamentāra republika
Zemākais punkts: Atlantijas okeāns 0 m j.l.
Augstākais punkts: Karantuila kalns 1041 m v.j.l.
Garākās upes: Šenona, Šīra
Reljefs: krasti ir izroboti, klinšaini, ar dziļiem līčiem, īpaši rietumu daļā. 8% no salas teritorijas aizņem purvi. To veidošanos veicina siltās, mitrās okeāna straumes, kas rada miglas un pastiprinātus nokrišņus.  Valsts ir pauguraina, D daļā plešas Mansteras pacēlums.  
Dabas resursi: dabasgāze, nafta, akmeņogles, kūdra, fosforīti, svins, boksīti,  cinks, varš, sudrabs, kaļķakmens, ģipsis,  dabas ainavas
 Klimats: izteikti okeānisks klimats ar lielu nokrišņu daudzumu, īpaši salas R daļā. Ziema ir silta, janvāra vidējā temperatūra ir +5°C, +6°C . Zāle zaļo visu gadu, kas ir veiksmīgs priekšnoteikums ganībām. Tāpēc Īriju mēdz dēvēt par „ zaļo salu”.  Vasara ir vēsa, lietaina, miglaina. To ietekmē siltā Ziemeļatlantijas straume. Jūlija vidējā temperatūra ir  +15°C. Ceļojot jābūt gataviem stipram vējam un arī bez brīdinājuma uznākušam lietum. Saka, ka lietus līst katrās divās dienās no trim. Šeit dienas laikā var pieredzēt vairākas vasaras, pavasarus un rudeņus.
Piesardzības pasākumi: nav īpašas prasības attiecībā uz vakcināciju.

Valsts ar izteiktu lauksaimnieciskās attīstības virzienu, un pēdējo gadu laikā, veiksmīgi apgūstot ES finansiālo atbalstu, piesaistot ārvalstu kapitālu, ir straujā tempā attīstījusies industriālajā virzienā, modernizējusi savu saimniecību. Lauksaimniecībā strādā vien 7 % iedzīvotāju. Valstī izvietotas daudzu starptautisku uzņēmumu filiāles. Īrijas neatņemama sastāvdaļa ir zirgi, kurus izmanto sporta sacensībām un izjādēm, bet zaļojošos laukos ganās liellopi un aitas. Ekonomiskās stabilitātes pamats ir arī saskaņa starp politiskajām partijām, valdību, parlamentu, arodbiedrību.

Sala nekad nav bijusi Romas impērijas sastāvā, un tāpēc valstī attīstījusies atšķirīga kultūra un tradīcijas, ar gēlu valodas kultūru, kuru tagad nomākusi angļu valoda. Ķeltu māksla, literatūra un mūzika ir tie dārgakmeņi, kas vilina šurp tūristu masas, un, protams, slavenie īru krogi! 

Valstij ir savs svētais patrons- Svētais Patriks, kurš ieviesis kristietību. Kā simbolu īri izmanto četrlapu āboliņa lapu, un paši īri ģērbjas zaļas krāsas apģērbā.

Galvenais pārtikas produkts ir kartupeļi. Kad 19.gs. beigās(no 1845. g. līdz 1848.gadam) bija kartupeļu neražas gadi, Īrijā no bada nomira ap 1 miljonu cilvēku, taču uz ārvalstīm emigrēja ap 4 miljoniem īru. Secinājums? ASV mūsdienās dzīvo ap 4 reizes vairāk īru nekā pašā Īrijā. Tikpat populāri pārtikas produkti ir izstrādājumi no piena un gaļas, tas noteikti ir alus un viskijs. Pasaulē pazīstams ir īru Guiness alus. Īru kafija smaržo jau pa gabalu un komentārus neprasa. Īrijā vienmēr bijusi slavena ar tradicionālajiem mežģīņu un stikla izstrādājumiem. Tagad gan tur ražo elektroniskās iekārtas, zāles un daudzas modernas preces.

Īrijas daba savā skaistumā ir kā glezna pret okeāna gludo ūdens virsmu: te slejas gan  lielas klintis pie Atlantijas okeāna, alas, kur pirms 1000 gadiem dzīvojuši lāči, karaļu kapenes un vieta, kur kādreiz upurēti cilvēki, pilis un to drupas. Tipiska Īrijas ainava ir kalni, lauki, akmeņi, kas nodala saimnieku teritorijas un aitas dažādās krāsās. Sala reiz tikusi nosaukta  par Smaragdzaļo salu , jo Īrijā sastopami 43 zaļo krāsu toņi. Vai tā ir, pārliecināsieties turp aizbraucot! Klimata ietekmē Īrijā sastopams īpatnējs augu sugu “mistrojums” - līdzās kļavām aug lauru koki, starp eglēm - palmas, skābarži un citronkoki.

Ko redzēt  Īrijā ir gana daudz. Fotas zoo dārzā dzīvnieki netiek turēti mazos būrīšos, bet tiem atvēlētas plašas zemes teritorijas. Kilarnijas apvidū ikvienam ir iespēja pārbaudīt savus spēkus, kāpjot kalnos. Te slejas pret debesīm  Īrijas augstākā virsotne-Karantuila kalns (1041 m v.j.l.). Līdzi vēlams paņemt vējjaku, jo kā jau kalnos- tā virsotnē vienmēr pūš auksti vēji.  Kopumā ceļš augšup un lejup aizņem 6 stundas laika, kāpjot vidēji ātri. Kilarnijā ir arī burvīgs Botāniskais dārzs , kur savas acis un sirdi priecēt var ne tikai profesionāli augu pazinēji, bet ikviens, kam tuvs augu krāšņums.
Kilarnijas Nacionālais parks ietver pasakaini skaistas vietas ar ūdenskritumiem, ērtām mašīnu piestātnēm, ezeriem. Muckross House and Gardens ir 19.gs. celta liela māja ar milzīgu dārzu un 14. gadsimtā būvēto abatiju- kā sava veida Botāniskais dārzs. Braucienā pa parku var izmantot zirgu pajūgus par samaksu, protams, un baudīt ar acīm un sajūtām gleznainos dabasskatus. Ziemas mēnešos daudzas izklaides nav pieejamas, piemēram,  izbraucieni ar riteņiem, izjādes ar zirgiem kalnos, kā arī daži muzeji un pilis bieži vien ir slēgti.
Ladies View („dāmu dabasskati”) ir patiešām izsmalcināts dabasskats no klinšu korēm uz ieleju, ezeru, klintīm. Savukārt, Gap of Dunloe ir vieta, kur savienojas 2 nogāzes, veidojot tādu kā ieleju.  Brauciens pa klintīm gar Atlantijas okeānu ir 166 km garš, un pa ceļam var apstāties pie dažādiem apskates objektiem.

Dublinas pilsētu dibinājuši vikingi. Dublinas centrā atrodas majestātiskā Sv. Patrika katedrāle, kas dibināta 1191.gadā. Katedrāle ir viena no lielākajām katedrālēm Īrijā- tās garums ir 91 m.  Baznīca un svētvieta šeit atradusies jau kopš 5.gadsimta- ķeltu laikā.  Ķeltu laikmetā radās fantastiskas leģendas un brīnišķīgi stāsti par dieviem, varoņiem, kaujām. Dublinas pils, karaļa Džordža laikos veidotie parki, slavenā 1592.gadā karalienes Elizabetes I dibināto universitāti - Trīsvienības koledžu jeb Trinity College. Tajā glabājas Kellas grāmatas. Pilsētas centrā pie sevis ciemos aicina  gan Guinness alusdarītavas muzejs, gan dažādie pieminekļi, gan  milzīgais Fīniksas parks.
Šo visu iemūžinājis ir izcilais īru rakstnieks Džeimss Džoiss savā pasaulslavenajā romānā ''Uliss'' , kurā ir aprakstījis vienu dienu Dublinā- 1904.gada 16. jūnijā. Mūsdienās šo dienu atzīmē gan Latvijā,gan daudzviet pasaulē kā Blūma dienu (Bloomsday). Atrodoties Dblinā paveras lieliska iespēja iziet pa romānā aprakstītajām ieliņam un iztēloties tā laika pilsetas ļaudis.. Savukārt, ja romāns vel nav izlasīts, tad 16.jūnijā ik vienam ir iespēja piedalīties ''Ulisa'' lasījumos, kuri notiek klintsragā uzceltajā Džeimsa tornī, kurā izveidots rakstnieka muzejs.
Viens no Dublinas simboliem ir augsti izliektais un senlaicīgo laternu ieskautais Puspensa jeb Metāla gājēju tiltiņš, kas ir izveidots pāri Lifi upei un kļuvis par vienu no visvairāk fotografētajiem objektiem. 1816.gadā celtais tilts ir iesaukts par puspensu, pateicoties puspensu vērtāi nodevai, ko iekasēja līdz pat 1919.gadam.
Mūsdienās šo tiltu šķērso tūkstošiem cilvēku un lielākoties tādēļ,lai nokļūtu slavenajā Templbārā, kurš jau ir kļuvis par vienu no tūristu galamērķiem. Nav svarīgi vai ir diena, vai nakts, šajās mazajās, bruģētajās ieliņās rosība nekad neapstājas. Te ir atrodamas neskaitāmas izklaides vietas, savdabīgi veikaliņi un mākslas galerijas. Templbāras omulīgo gaisotni var iepazīt izstaigājot pa romantiskām ieliņām un piestājot kādā no pabiem, kuros var izbaudīt viskiju vai vietējo alu no Ginesa alus glāzes, klausīties īru tradicionālo mūziku un izmēģināt kādu no īru tautas dejām.  

Kinseila ir maza, mīļa jahtu pilsētiņa. Te redzami iespaidīgie Atlantijas okeāna krasti, un te atrodas arī  „akmens gliemezītis”, no kura drosminieki lec okeānā.  

Hofta ir zvejnieku pilsēta, kur var apskatīt mazus zvejas kuģīšus un lielu Jahtu klubu. Dabas un putnu pētniekiem lieti noderēs brauciens uz salu - Īrijas acs. Lai tur nokļūtu, būs vajadzīga silta vējjaka ar kapuci, jo te pūš spēcīgi vēji.
Monaganas pilsētai īsta rota ir  uzpostā un greznā gotikas stila katoļu baznīca, un tās apkārtne. Gandrīz pie katras mājas ir košumkrūmi un palmas. Jaukus atpūtas mirkļus var gūt, dodoties braucienā uz Dandolkas pilsētu Īrijas jūras krastā. Te slejas augstākie Īrijas  kalni. Viens no tiem ir īpašs- magnētiskais kalns. Kāpēc tāds nosaukums? To vajag aizbraukt un izjust, tad atklāsmes pašas nāks. Kalnu virsotnes paver skaistu panorāmu uz pilsētu un jūras līci.
“Kerijas loku” jeb Ring of Kerry ir gleznains apvidus Īrijā Aivera pussalā. Ceļa garums ir 180 km, un tas ved caur zvejnieku ciematiem, pāri kalniem un klinšainajai jūras piekrastei. Savdabīga ir leģendām apvītā Blarnejas pils un tās slavenais akmens ar leģendu no  Elizabetes I laikiem –proti, noskūpstot akmeni, cilvēki tiekot apveltīti ar daiļrunības spējām. Iespējams, ka Īrijas varasvīri te bieži ir iegriezušies…

Burenas pussala ir kā kaļķakmens klinšu monolīts, gluži kā tuksneša ainava. Te slejas augstākās jūras klintis Eiropā - Mohēras klintis , kuras ir līdz 213 m augstas un stiepjas 8 km garumā. Uz tām atrodas Napoleona karagājiena laikā iznīcinātais forts. Tagad tur uzbūvēts signāltornis.

Atlantijas okeāna piekrastē Ziemeļīrijas ziemeļos nelielā vietā daba radījusi meistardarbu no bazalta iežiem. Te guļ vairākus miljonus gadus vecu, precīzās formās veidotu bazalta stabu galerija. Krāvums saucas Giant’s Causeway. Vulkānisko procesu un liela spiediena darbības rezultātā, sacietējot Zemes garozai, tie tagad ar savām formām mulsina cilvēku prātus. Iesākumā cilvēki domājuši, ka to radījuši pirmatnējie valsts iedzīvotāji. Tapusi pat skaista leģenda par īru milzi Finu Makūlu, kurš gan nav bijis sevišķi liels, un gigantu skotu Benandonneru, kurš dzīvojis netālajā Skotijā. Pāri ūdens šaurumam viņi abi saklaigājušies, un sākuši viens otru kaitināt, līdz beidzot lielajam Benandonneram pacietības mērs bijis pilns, un  izaicinājis mazāko milzi uz cīņu. Bet pa vidu bijis ūdens - kā lai tiek viens pie otra? Izdomājuši viens otram būvēt pretī ceļu - Gigantu ceļu. Un te nu tas ir…Skotijas piekrastē iepretī Īrijai ir redzamas līdzīgas kristāliskas struktūras. Pēc kāda laika ceļš bijis gatavs, un skotu milzis nācis ciemos pie īra, notikumi risinājušies interesanti. Fins Makūls redzēdams, kāds milzenis patiesībā ir Benandonners, nobijies un paslēpies drēbju kaudzē. Kad skots gribējis sākt cīniņu un skaļi meklējis pretinieku, Fina Makūla sieva šo apklusinājusi, teikdama, ka šis drīz nākšot, bet pagaidām lai nebļaustoties, lai nepamodinātu viņu bērniņu, kurš patiesībā bija drēbēs paslēpies vīrs... Skotu milzis paskatījies uz “bērniņu” un apmulsis: ja reiz bērns ir tik liels, kāds tad ir viņa tēvs!? Sabijies un aizlaidies pa to pašu ceļu atpakaļ. Gigantu ceļš ir vairākus kilometrus garš. Atsevišķām vietām ir poētiski nosaukumi, piemēram, Lielās ērģeles, jo bazalta veidojumi atgādina gigantiskas stabules. Gigantu ceļš nav vienlaidus: kristāliskās struktūras te iznāk no ūdens vai parādās no klints kā palieli gabali. Kopš 1986.gada Gigantu ceļš ir Pasaules dabas un kultūras pieminekļu mantojuma sarakstā.

Ņūgreindža ir mītiska pirmatnējo cilvēku kulta vieta, kas esot 600 gadus vecāka par Ēģiptes piramīdām. Te atrodas kapenes, kas ir unikāla pirmsķeltu laikmeta apbedīšanas vieta, jo saule iespīd uz mazu brīdi tikai ziemas Saulgriežos. Šo faktu atklāja 1969.gada 21.decembrī īru arheologs Maikls Kelijs. No vietējiem iedzīvotājiem arheologs bija dzirdējis, ka noteiktos gada brīžos Saules stars izlaužas caur kapukalna 18 metrus garo eju un apgaismo visu velvi. Dažas minūtes pirms pulksten deviņiem M. Kelijs tika atalgots ar skatu, ko labi pazina Ņūģreindžas cēlāji pirms 5 tūkstošiem gadu.
Arheologa pētījumu mērķis bija izveidot pierakstus un pierādījumus, lai saglabātu tos nākamajām paaudzēm un apstiprinātu faktu, ka Ņūgreindža, līdzīgi senajiem megalītiem, kā Stounhendža, raksturo astronomiskas līnijas atbilstoši nozīmīgākajam brīdim Saules kalendārā. Simboliskā līmenī tie Ņūgreindžas cēlājiem asociējās ar gaismas uzvaru pār tumsu un dzīvības uzvaru pār nāvi. Pats kapukalns ir aptuveni 9 metrus augsts, un tā diametrs sasniedz 77 metrus. Tas atgādina lidojošo šķīvīti, kas nolaidies uz zemas kalna kores Boinas upes līkumā. Ņūgreindžas noslēpums nekad netiks atklāts līdz galam.

Kašelas klints ir viduslaiku pilsdrupu izrobotām kontūrām apvītas, kas paceļas pār smaragdzaļo Zelta ieleju Tipereri Dienvidīrijā. Šī klints, kas pār mazo Kašelas pilsētiņu vīd kā operas dekorācija, bija nozīmīga rezidence Mansteras pirmajiem karaļiem, kuri no 370. līdz 1100.gadam pārvaldīja gandrīz visu Īrijas dienviddaļu. Kašelas klints ir svēta ne tikai tādēļ, ka saistīta ar Īrijas aizstāvi Svēto Patriku . 1101.gadā karalis Mērtegs O’ Braiens klinti uzdāvināja baznīcai. Leģenda vēsta, ka Kašelas klints radusies, kad velns no netālajiem kalniem nokodis kaļķakmens gabalu un izspļāvis to līdzenumā. Katru gadu marta vidū Dublinā un citās Īrijas pilsētās svin Svētā Patrika svētkus, jo viņš ir Īrijas aizstāvis. Svētku programma ir plaša - sākot ar teatralizētiem uzvedumiem, konkursiem un beidzot ar vispārēju parādi un uguņošanu.
Atliek tikai braukt uz izbaudīt…