Ķīna.
Te ir cita pasaule, citas vērtības, citāda dzīve, cita kultūra jau gadsimtos. Ja neņem vērā joprojām dzīvās komunisma idejas šajā gigantiskajā valstī, kādreiz jau izjustos sarkanos karogus un zvaigznes, eksotikas Ķīnā vienalga netrūkst. Te ir zīda ieguves, apstrādes un aušanas tradīciju dzimšanas vieta, melnbalto lāču - pandu - dzimtene; vienīgā cilvēka veidotā celtne, kas redzama no kosmosa - Lielais Ķīnas mūris, un acis platākas paver Terakotas armijas māla karavīri un zirgi, daudzveidīgā daba un tempļi... Un lielais cilvēku skaits - Ķīna ir pasaulē lielākā valsts iedzīvotāju skaita ziņā, un nu tapusi par pasaules lielāko būvlaukumu…Milzīgie apjomi teritorijas, iedzīvotāju, ražošanas, būvēšanas un eksporta ziņā, valsts austrumdaļa sasaucas ar tuksnešaino un kalnaino valsts rietumdaļu…te viss ir milzīgs… arī dabas svētā klusēšana un bezgalīgais skaistums…
Ģeogrāfiskais stāvoklis: atrodas Centrālāzijā un Austrumāzijā. Pēc platības tā ir otra lielākā valsts Āzijā aiz Krievijas un trešā lielākā pasaulē. Ķīna ir gandrīz tikpat liela cik visa Eiropa. Sauszemes robežu garums ir apmēram 21 500 km, jūras 15 000 km. Ziemeļos tā robežojas ar Mongoliju un Krieviju, ziemeļaustrumos ar Koreju, austrumos to apskalo Austrumķīnas jūra, dienvidaustrumos - Dienvidķīnas jūra. Jūrās ir daudz salu, no kurām lielākās ir Taivāna un Hainaņa. Dienvidos Ķīna robežojas ar Vjetnamu, Laosu, Mjanmu, Indiju, Butānu un Nepālu, rietumos ar Pakistānu, Afganistānu un Tadžikistānu, ziemeļrietumos ar Kirgizstānu un Kazahstānu.
Platība: 9 572 900 km2
Galvaspilsēta: Pekina
Iedzīvotāji: 1,449,947,840 (2022.gads)
Nacionālais sastāvs: Saskaņā ar 2020. gada tautas skaitīšanu 91,11% iedzīvotāju bija haņu ķīnieši un 8,89% bija minoritātes. Ķīnas iedzīvotāju skaita pieauguma temps ir tikai 0,03%, ieņemot 159. vietu pasaulē.
Valsts valoda: ķīniešu (mandarīnu dialekts); populāra ir angļu valoda
Reliģijas: 21. gadsimta sākumā veiktajās valsts aptaujās tika lēsts, ka aptuveni 80 % Ķīnas iedzīvotāju, kas ir vairāk nekā miljards cilvēku, piekopj kādu ķīniešu tautas reliģiju; 13–16% ir budisti; 10% ir daoisti; 2,53% ir kristieši; un 0,83% ir musulmaņi.
IKP/PP: $ uz 1 iedz. 21,364 (2022.gads)
Naudas vienība: juaņa (CNY)
Valsts pārvaldes forma: sociālistiska tautas republika
Lielākās salas: Ķīnai pieder Makao jeb Aomiņas sala, Taivāna un Honkonga
Zemākais punkts: Turpan Pendi -154 m z.j.l.
Augstākais punkts: Everests 8850 m v.j.l.
Garākās upes: Dzeltenā upe jeb Huanhe (5464 km gara), Jandzi - trešā garākā upe pasaulē, 300 km gara , Pērļu upe (Zhu Jiang) 2,197 km
Lielākie ezeri: Kukunors un Pojanhu
Reljefs: reljefs ir dažāds, dienvidrietumos atrodas Tibetas plakankalne un Himalaji, ziemeļrietumos un centrālajā daļā plešas tuksneši - Taklamakana un Alašaņa tuksnesis, daļa no Gobi tuksneši, bet austrumos atrodas Lielais Ķīnas līdzenums - te plešas valsts auglīgākās zemes, bet valsts lielākā daļa ir kalnaina. Huanšanas kalni ir skarbi, šķautņaini kalni, uz kuru korēm iesakņojušās ķeburainas priedītes, nereti kalnu galotnes paceļas virs mākoņiem. Tibetas kalnienē ir gan augstkalnu līdzenumi, kuru vidējais augstums pārsniedz 4500 m, gan arī kalni, kuros vairāk nekā 100 virsotnes sasniedz 7000 m augstumu. Kalnienē notiek zemestrīces, izplūst karstie avoti.
Dabas resursi: akmeņogles, dzelzsrūda, nafta, dabasgāze, alva, svins, antimons, molibdēns, vanādijs, alumīnijs, cinks, urāna rūda, ūdens enerģija, dabas ainavas
Klimats: Ķīnas dabas apstākļus nosaka galvenokārt divi faktori.
Ķīnas teritorijas platums gan R – A virzienā (5200 km), gan arī Z- D virzienā (5500 km). Tas stipri ietekmē klimatu.
Teritorijas reljefs, kas lielā mērā ir noteicis iedzīvotāju izvietojumu. Apmēram 33% no Ķīnas teritorijas aizņem kalni.
Klimats ir stipri atšķirīgs dažādās valsts daļās. Ziemeļos un dienvidos valda mēreni kontinentāls klimats ar karstām vasarām un skarbām ziemām, centrālajos rajonos valda subtropisks klimats, dienvidu piekrastē valda tropisks musonu klimats. Centrālajos un dienvidu rajonos raksturīgs ļoti augsts gaisa mitrums. Vidējā ziemas temperatūra valsts ziemeļos ir -7ºC, vasarā +22ºC. Vidējā ziemas temperatūra valsts centrālajā daļā svārstās no 0ºC līdz -5ºC, vasarā ap +20ºC. Vidējā ziemas temperatūra dienvidu rajonos svārstās no +6ºC līdz +15ºC, vasarā virs +25ºC. Labākais laiks valsts apmeklēšanai ir maijs, vai no septembra līdz oktobrim. Dienvidu rajonos no novembra līdz decembrim. Vidējais nokrišņu daudzums 2000-2500 mm gadā, rietumos un ziemeļos nokrišņu ir ļoti maz no 50-100 mm gadā. Ziemā un rudenī bieži ir novērojami taifūni valsts dienvidos un sausās vētras valsts rietumos un ziemeļos.
Tibetas reģiona klimata galvenā iezīme ir stipri izteiktā kontinentalitāte. Tibetas ZR daļā auksts ir pat vasarā (gaisa temperatūra +10°C, +15°C). Ziema ir gara, karsts ir Tibetas DA daļas upju ielejās (+40°C, pastāvīgi pūš vējš, gaiss ir ļoti sauss, jo nokrišņi ir reti – līdz 100 mm gadā (vairāk to ir D un DA daļā). Augājs ir nabadzīgs. Daudz dažāda lieluma ezeru. Lielākais no tiem ir Namco ezers. Tibetā sākas lielākās DA un A Āzijas (arī Indostānas) upes.
Piesardzības pasākumi: sertifikāts par vakcināciju pret dzelteno drudzi tiek prasīts ieceļotājiem no infekcijas skartajām teritorijām. Malārijas risks pastāv Hainaņā un Juņnaņā, Fudzjaņā, Guandunā, Guansi, Guidžou, Henaņā, Sičuaņā, Tibetā. Lielāks risks saslimt pastāv lauku teritorijās, kas zemākas par 1500 m v.j.l.laika posmā no jūlija līdz novembrim no 33 0 Z platuma, savukārt laikā no maija līdz decembrim starp 33 0 un 25 0 Z platumu, un visu gadu uz D no 25 0 Z platuma. Malārijas risks nepastāv pilsētās un blīvi apdzīvotās līdzenumu teritorijās. Nosacīti tūristiem nav vajadzīga profilakse pret malāriju, ja vien nav plānots doties uz attāliem lauku reģioniem.
Pēc dabas apstākļu īpašībām Ķīnu iedala 2 daļās Rietumķīnā un Austrumķīnā.
Rietumķīnas lielāko daļu aizņem pasaulē augstākā un plašākā kalniene – Tibeta. Tā kā šeit ir augsti kalni un tuksneši, tad iedzīvotāju ir maz.
Austrumķīna no Rietumķīnas atšķiras ar izteiktu musonu klimatu.
Musonu lieti izraisa plūdus Huanhe un Jandzi. Vismaz 7 reizes gadā šai teritorijai „uzbrūk” taifūni. Austrumķīnas reljefs ir zemāks, iedzīvotāju ir vairāk. Šeit atrodas Ķīnas lielākās pilsētas, līdz ar to arī valsts galvenie rūpniecības rajoni un lauksaimniecības zemes. Klimata un dabas ainavas atšķirību dēļ Austrumķīnu iedala Z un D apgabalā.
Iedzīvotāji. Ķīnas iedzīvotāju skaits katru gadu pieaug par 20 miljoniem. Lai samazinātu cilvēku skaita palielināšanos, valdība 1976. g. ieviesa dzimstības ierobežojumus – pabalstītas tika tikai ģimenes ar vienu bērnu. Paaugstināja laulībā stāšanās vecumu: vīriešiem – 22 gadi, sievietēm – 20 gadi (dažos rajonos vīriešiem pat – 28 gadi, sievietēm – 25 gadi). Viena bērna politika ir ieraugāma lielāko pilsētu ielās: parasti iet ģimene ar vienu bērnu pie rokas vecākiem. Turklāt jaunā paaudze ir grūtāk audzināma, jo bērnam izkalpo gan vecāki, gan vecvecāki.
Ceļojums uz Ķīnu ir kā ceļojums uz pagātni - lielajām Ķīnas pilsētām ir vairāk kā 2 tūkstoši gadu. Jau mūsu ēras 12. gadsimtā šeit kausēja tik daudz dzelzs, cik visā Eiropa tikai 17. gadsimtā. 3000 gadu laikā no metāla, māliem un akmens strādīgie ķīnieši ir radījuši neskaitāmus mākslas darbus un kultūras pieminekļus.
Šai noslēpumainajai valstij pieder pieci lieli atklājumi: papīrs, grāmatu iespiešana, kompass, šaujampulveris un zīds. Mūsdienu ķīnieši ir to cilvēku tiešie pēcteči, kuri dzīvoja šajā zemē vismaz pirms pusmiljona gadiem un radīja savu valsti 21.gadsimtā pirms mūsu ēras. Šodien par Ķīnas civilizācijas senatni liecina vien tās celtnes, kas izturējušas laika, karu un varas maiņu pārbaudes. Toties, kas par mērogiem!
Tūkstošiem kilometru garais Ķīnas mūris, Pekinas Aizliegtā pilsēta un 40 hektāru lielais Tjaņaņmiņa jeb Debesu miera (pasaulē lielākais pilsētas) laukums, kur mauzolejā atdusas Mao, vairāk nekā 40 miljonu Ķīnas komunistu bijušais vadonis, Terakotas armija Siaņā – tikai pirms 30 gadiem atklātais pirmā Ķīnas imperatora Ciņa Šihuandi apbedījums, kuru sargā aptuveni 6000 dabiska izmēra māla kareivji ar dažādiem ieročiem un atšķirīgām sejas izteiksmēm. Lai to visu kaut mēģinātu aptvert, nepieciešams vizualizēt, iztēloties, kā, kāpēc un kad tas viss celts...
Lielais Ķīnas mūris ir senās Ķīnas civilizācijas simbols. 2007. gadā tas tika pasludināts par vienu no jaunajiem, cilvēku darinātajiem pasaules brīnumiem. Šī grandiozā būve pagaidām ir vienīgais cilvēka roku darinājums uz Zemes, kurš ar neapbruņotu aci redzams no kosmosa un garākais mūris pasaulē: 6300 kilometrus (enciklopēdijas ziņas - 3460 kilometri) garš, 10 - 12 metru augsts, 6 - 15 metru plats. Ķīnas mūris vijas pa kalnu virsotnēm. Vislabāk apskatāms jau pa ceļam, lidojot uz Pekinu, nevis paejot kādu nelielu gabaliņu pa to, jo tikai tā var apjēgt, cik tas patiesībā ir garš! Tā celtniecība sākta 221.gadā pirms Kristus. Divtūkstoš gados mūra garums sasniedza 6300 kilometrus. Celtniecībā piedalījās miljoniem vergu. Smagajos darbos vairāki miljoni zaudēja dzīvības. Pie Pekinas mūris ir 8,5 metrus augsts un 5 - 7 metrus plats. Tajā ir sargtorņi, kuros senatnē vienmēr dežurēja sargi. Tie modri raudzījās, vai netuvojas ienaidnieks. Trauksmes gadījumā kā signāls tika aizdedzināti ugunskuri. Tā īsā laikā ziņu noraidīja simtiem kilometru attālumā. Mūris pasargāja Ķīnas tautu no naidīgajām klejotāju ciltīm no Centrālāzijas.
Lai sagatavotos 2008. gada Olimpisko spēļu uzņemšanai, Ķīna un jo īpaši Pekina bija kļuvusi par lielu būvlaukumu ar grandiozu celtniecības uzplaukumu.
Visiespaidīgākā ir Aizliegtā pilsēta jeb Guguna Pekinas pašā sirdī - dižākais monarhu Ķīnas pagātnes simbols. Jau pats vārds norāda uz noslēpumiem un intrigām, uz imperatoru grezno galma dzīvi ministru, konkubīņu un einuhu lokā, noslēgtībā no ārpasaules, varenu mūru un vārtu aizsegā.
Šodien pa vārtiem ierodas apmeklētāji, lai aplūkotu ar kārniņu jumtiem segto celtņu labirintu, kuru rotā mitoloģiskas būtnes, to apmērus, eleganci, krāšņumu un celtnieku meistardarbu. Tajā ir audienču zāles, marmora kāpnes, paviljoni, vīraka dedzināmie trauki, bronzas lauvas un skaisti dārzi, ezeriņi. Šis milzīgais komplekss, kurā ietilpst vairāk nekā 8000 istabu un telpu ar pagalmiem un dārziem, aizņem 101 hektāra platību. 1949.gadā Ķīnas komunistu armija ieņēma Pekinu, sakautie nacionālisti atkāpās uz Taivānu un aizveda līdzi daudz dārgumu no Aizliegtās pilsētas. Tagad kā valsts muzejs šī pilsēta nav “aizliegta”, bet plaši atvērusi durvis uz imperatoru varas vissvētākajām vietām.
Dažus kilometrus no Aizliegtās pilsētas atrodas milzīgs parka komplekss – Debesu templis (UNESCO). Šeit notika imperatora dāvājumi un rituāli debesu dieviem Mingu un Cjinu dinastijas laika. Tagad apmeklētāji var baudīt greznos imperatora dārzus un fascinējošu arhitektūru. Galvenās ēkas ir apaļas – tas simbolizē debesis, apakšējā daļa ir sarkana, bet flīzētais jumts zilā krāsā. Savukārt nožogojuma sienas ir kvadrāta formā – tas simbolizē Zemi.
Pie imperatora pils plešas pasaulē lielākais laukums – Tjaņaņmiņa laukums. (debesu miera vārti), kurā pietiktu vietas 2 milj. cilvēku.
Siaņa pilsēta atklāj fantastisku senās Ķīnas varenības liecību - Terakota (māla) armijas - (astotais pasaules brīnums) imperatora Šihuandi kapeņu kompleksu. Ļi kalna paēnā paceļas plašs kapulauks, kas, iespējams, slēpj vienu no lielākajām dārgumu krātuvēm pasaulē. Zem šā vairāk nekā 2000 gadu senā mākslīgā uzkalna atrodas kapenes, kurās atdusas viens no izcilākajiem valdniekiem Ķīnas vēsturē - 1.imperators Šihuandi.
Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā.
1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000 terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi reāliem cilvēkiem. Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas. Kad kapenes bija pabeigtas, drošības nolūkos tur ieslodzīja nelaimīgos māksliniekus, kā arī imperatora konkubīnes. Visbeidzot mauzoleju apstādīja ar kokiem un krūmiem, lai tas izskatītos kā parasts pakalns.
Šihuandi (sākumā pazīstams ar vārdu Džens) piedzima ap 258.gadu p.m.ē. tajā laikā Ķīnu veidoja daudzas feodālas valstis. Pateicoties stingrajam militārajam režīmam un stingriem likumiem pakļautajam pavalstnieku dzīvesveidam, Ciņa kļuva par varenāko valsti Ķīnā. Šihuandi bija ļoti māņticīgs cilvēks, tādēļ pieņēma galmā 300 astrologus un lika rūpīgi novērot debesis. Imperators centās iegūt nemirstības eliksīru un nosūtīja ekspedīciju uz kādu teiksmainu Ķīnas austrumu piekrastes salu, kurā dzīvojot nemirstīgie, kam pieder šis eliksīrs. Ekspedīcijas dalībnieki neatgriezās. 210.gadā p.m.ē., tā arī neieguvis burvju dziru, imperators devās apceļot valsts austrumu provinces, bet pēkšņi saslima un nomira. Šihuandi nāve iezīmēja Ciņu dinastijas galu.
Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem Terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas, šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus, bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kājas - blīvas. Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam piestiprinātas pie ķermeņiem.
Apbrīnas vērts ir Lielais kanāls (saukts par Ķeizara kanālu), kas savieno Pekinu ziemeļos ar Handžo pilsētu dienvidos. Tad, kad to būvēja( no 605.līdz 610. gadam), tas bija garākais kanāls pasaulē, mūsdienās tas ir 1794 km garš. Pa kanālu tika vesta labība no valsts dienvidiem uz ziemeļiem. Joprojām mūsdienās to izmanto kā iekšējo ūdensceļu.
Lielākā Ķīnas pilsēta ir Šanhaja, kura ir plašākais tirdzniecības un rūpniecības centrs ar debesskrāpjiem izraibinātu ainavu. Tā ir galvenā osta Klusā okeāna krastā. Te atrodas Nefrīta Budas templis, Minu dinastijas laikā izveidotais Prieka dārzs un Austrumu Pērle-trešais augstākais TV tornis pasaulē, un Nandzinas iepirkšanās iela.
Honkonga ir bijušais Lielbritānijas valdījums, kas atguva neatkarību tikai 1997. gadā, un kļuva par Ķīnas sastāvdaļu, un tagad ir kā kapitālisma saliņa sociālistiskajā valstī. Biezās apdzīvotības dēļ, cilvēki spiesti dzīvot pat laivās uz ūdens. Pilsēta ir viens no svarīgākajiem finanšu centriem pasaulē, tāpēc ļoti izplatīta ir angļu valoda. Pasakaini ir pilsētas nakts skati: ar lāzeršovu un gaismu spēli mūzikas pavadījumā. Tas ir neaizmirstams skats.
Aomiņa jeb Makao bija pēdējā eiropiešu kolonija Āzijā - tā piederēja Portugālei un beidza pastāvēt tikai 1999.gadā. Pilsētu dēvē par Āzijas spēļu elli, jo ienākumi tiek gūti no azartspēlēm, kazino un viesnīcām, kā arī mākslīgo ziedu ražošanas un pirotehnikas ražošanas.
Lasa (Lhasa) ir Tibetas galvaspilsēta un budisma lamaisma reliģiskais centrs. Potalas pils ir tibetiešu garīgā līdera Dalailamas mītnes vieta, taču tagad - Ķīnas politikas spaidu dēļ, Dalailama uzturas kaimiņvalstī, un joprojām cīnās par Tibetas neatkarību.
Taišaņa dabas parks piedāvā apskatīt gan reliģiskas svētvietas, gan neskartu dabu,-ejot kājām, braucot pa trošu ceļu vai ar helikopteru. Taišaņa kalns atrodas dažādu ticības ceļu krustpunktā, un tas ir viens no pieciem svētajiem kalniem valsts A daļā. Ap kalnu Ci dinastijas laikā no 475. līdz 221.gadam p.m.ē. Tika uzcelts 500 km garš mūris, kura paliekas redzamas vēl šodien. Dai templis kalna piekājē ir viena no lielākajām celtnēm Ķīnā. Parkā sastopama liela sugu daudzveidība. Uz kalna virsotni ved 2 ceļi: R ceļš iet pa mežonīgās dabas takām ar ūdenskritumiem un mežu ainavām. A ceļš ved uz kultūrvēsturiski nozīmīgākajām vietām. Svētā kalna nogāzē izvietojušies vairāk kā 20 tempļi.
Volonas Nacionālais parks Himalaju austrumu malā ir Ķīnas ievērojamākais rezervāts pandu aizsardzībai. Tas atrodas 130 km uz ziemeļrietumiem no Čendu pilsētas Sičuaņas provincē kalnainā apvidū. Te aug rododendru audzes, sačokurojušās lapegles, un necaurejami bambusu biezokņi. Ik gadu parku apmeklē putnu vērotāji, jo šeit sastopami 155 sugu putni. Bambuss ir pandu pamatbarība un tas ir viens no priekšnoteikumiem, kāpēc parks izveidots, jo te dabiskā vidē pandas vairojas un dzīvo savā ierastajā, cilvēka neskartajā vidē. Pandu īpatnība ir to lielā aktivitāte visa gada garumā, jo bambuslāči neguļ ziemas miegu.
Šiļiņas Nacionālais parks tiek saukts par “akmens mežu”, jo šeit vēja un lietus iedarbībā veidojušies interesanti klints veidojumi jūras viļņu un zobu formās. Pazemes upes izveidojušas alu sistēmas, un retumis tās izplūst virszemē kā ūdenskritumi, vai rāmi ezeri. Pastāv teika par milzi Adi Abo, kas nesis akmeņus, lai aizsprostotu Naņpaņas upi ar domu, ka plūdi iznīcinās divas te dzīvojošās tautas: saņus un i. Tomēr rīta gaisma ausa pārāk ātri, un milzis nobijies, ka ļaudis varētu ieraudzīt viņa posta darbus un visus akmeņus pametis turpat, kur izveidojies tagadējais akmens mežs.
Tradicionālais ķīniešu dzēriens ir zaļā tēja. Tēju ķīnieši dzer vienmēr un gandrīz katrā ēdienreizē. Tā ir neiztrūkstoša. Tēju pasniedz ķīniešu tasītēs bez osiņām nepievienojot tējai ne pienu, ne cukuru. Iecienīta ir tēja ar smiltsērkšķu ogām, kura uzlabo redzi. Vairāk kaut ko uzzināt par tēju vai vienkārši to nobaudīt var tējas namos.
Janšuo karsta kalni atrodas Ķīnas dienvidos. Ainaviskie dabas skati ir slaveni gan ķīniešu, gan ārzemnieku vidū. Skats uz zaļajiem lotosa kalniem no Li upes ir pat attēlots uz ķīniešu 20 juaņu banknotes. Kaļķakmens virsotnes un Li upes ieleja kopā rada iespaidu, it kā dabu būtu zīmējis bērns. Brauciens pa Li upi tūristu laivā un varenie skati uz kalniem radīs atslodzi no lielajām Ķīnas metropolēm. Janšuo pilsētā ir tūristu iela, kur atrodas daudz viesnīcas, hosteļi kafejnīcas, suvenīru stendi, kā arī nakts pārtikas tirgus, kur var nopirkt nūdeles un vietējās garšvielas.
Handžou – Ķīnas „Paradīze uz zemes”, šādu nosaukumu pilsēta ir ieguvusi, pateicoties Marko Polo. 1290. gadā Marko Polo apciemoja Handžou un izteicās šādi – debesīs ir Paradīze, bet uz Zemes ir Sudžou un Handžou. Šī burvīgā pilsēta ir centrēta ap slaveno Rietumu ezeru. Saldūdens ezera apkārtnē ir daudzi tempļi, pagodas, dārzi un mākslīgas saliņas. Daudzi dzejnieki un rakstnieki smēlās iedvesmu, atrodoties skaistā ezera apkārtnē. Ezers ir arī viens no nozīmīgākajiem Ķīnas dārzu dizaineru iedvesmas avotiem. 2011. gadā tas tika iekļauts UNESCO, jo ezera burvība ietekmēja dārzu dizainus Ķīnā, Korejā un Japānā gadsimtiem ilgi, atspoguļojot „idealizētu saplūšanu starp cilvēku un dabu ”.
Tepat atrodas arī Long Džing tējas lauki. Labākās Ķīnas tējas nāk no kalnu rajoniem, kas ir apkārt Handžou. Long Džing jeb Pūķa akas tēja ir Ķīnas viena no labākajām un atpazīstamākajām zaļajām tējām. Pa ceļam uz tējas laukiem, ceļa malās, ir izvietoti tējas namiņi, kur var arī iegādāties un nobaudīt garšīgo tēju.
Sudžou – pazīstama Ķīnā ar tās greznajiem dārziem. Sudžou ir bagāta pilsēta jau gadsimtiem ilgi, pateicoties zīda industrijai. Pilsētas rezidenti iekopa daudzus klasiskos dārzus, kas saglabājušies līdz pat mūsdienām un ir atvērti publiskai apskatei. 9 no dārziem ir iekļauti UNESCO. Lai gan pilsēta savu vārdu ir nesusi ar tās izcilajiem dārziem, pilsētā ir arī daudz iespaidīgu tempļu: tūkstoš gadus vecā Junjaņa pagoda, kas atrodas ainaviskajā Tīģera kalnā, ir pilsētas atpazīstamākais simbols; Pateicības templis; Konfūciešu templis; Hanšana templis; Rietumu dārza templis; Daoisma Mistēriju templis.
Čendu atrodas Ķīnas dienvidrietumos, Sičuaņas provinces centrālā pilsēta. Pilsēta ir ievērojama ar tās milzu pandu pētniecības bāzi. Diemžēl milzu pandu populācija 40 gadu laikā saruka par 80%, jo cilvēki izcirta mežus, kur tie dzīvoja. Pētījumi liecina, ka brīvā dabā ir saglabājušies vien ap tūkstoti šīs pandu sugas pārstāvji, 85% no tiem atrodas Šičuaņas provinces mežos. Pētniecības bāzē atrodas mazuļu inkubatori, pusaudžu un pieaugušo nožogojumi. kā arī sarkano pandu nožogojums – vēl viena apdraudētā pandu suga. Te ir arī muzejs, pētniecības centrs, restorāns un ezers.
Čendu vēl var apskatīt Jinša muzeju, kurā atrodas antīkās relikvijas no 3.gs. Wuhou Memoriālais templis, tā apkārtnē ir liels parks ar skaistām arhitektūras daiļradi. Izejot no tempļa var doties pastaigā pa Jinli ieleju – Sičuaņas gardumu bodītes, tējas namiņi, suvenīru veikali un krogi. Ielejas celtnes ir veidotas antīkās Sičuaņas provinces arhitektūra stilā.
Šaolin templis – atrodas Dengfengā, Henaņas provincē. Šaolin tempļa dzīve ir gājusi kā pa viļņiem, tas ir vairākas reizes izpostīts un atjaunots. Šobrīd templis ir iekļaus UNESCO. Templis vēsturiski ir bijis nozīmīgākais Zen budisma un Šaolin cīņas mākslas vārda nesējs Japānā, Korejā un citviet pasaulē. Ievērojamākās lietas, ko ieraudzīsiet templī, ir Šaolin cīņas mākslas izrādes, vecie arhitektūras brīnumi un pagodu mežs. Pagodu mežs sastāv no 250 akmens un ķieģeļu stūpām. Kaut gan šo vietu sauc par pagodu mežu, celtnes nav īsti pagodas, tie ir memoriāli mirušajiem. Netālu no Šaolin tempļa atrodas arī konfūcisma akadēmija – Songjanga akadēmija un vecā observatorija.