Bolīvija

Bolīvija
Alvas un sudraba zeme, visindiāniskākā valsts pasaulē, tradīcijām un rituāliem bagāta, visaugstākais kalnu ezers-Titikaka, kurā peld pašdarinātas unikālas niedru laivas; viens no pasaules lielākajiem sālsezeriem- Ujuni, kas sausā laikā paliek gluds un spīdīgs kā ledus slānis, Saules un Mēness salas Titikakas ezerā- liekas, ka tieši šeit debesu spīdekļi svinējuši savas kāzas…

Ģeogrāfiskais stāvoklis: Bolīvija ir cietzemes ielenkta valsts Dienvidamerikas rietumu daļā, ieskauta starp centrālo Andu kalniem. Robežojas ar Argentīnu D, Paragvaju DA, Brazīliju A un ZA, ar Peru R un ZR, ar Čīli DR.
Valsts iesauka ir “ Pasaules jumta virsotne”, jo valsts lokalizējusies augstu virs jūras līmeņa.
Platība: 1 098 581 km2
Galvaspilsēta: Sukre; valdības rezidence ir Lapasā (La Paz)
Iedzīvotāji: 11,973,471 (2022.gads)
Nacionālais sastāvs: kečua (45,6%) un aimari (42,4%), savukārt minoritātēs ietilpst 37 pamatiedzīvotāju grupas (vidēji 0,3% katrā grupā).
Iedzīvotāju blīvums: 9,5 cilv./km2 (2013.g.)
Valsts valoda: spāņu, kečua, aimaru
Reliģijas: 89,3% kristieši, 70,1% Romas katoļu, 17,3% protestanti, 1,9% cits kristietības paveids, 10,1% nepieder reliģijai, 0,6% citi
IKP/PP:  Uz 1 iedz. $7,790 (2019.gads)
Naudas vienība: boliviano (BOB)
Valsts pārvaldes forma: prezidentāla republika
Administratīvais iedalījums: 16 zemes
Zemākais punkts: Paragvajas upe 90 m v.j.l.
Augstākais punkts: Nevado Sajama 6542 m v.j.l.
Garākās upes: Gvapore, Mamore Beni
Lielākie ezeri: Titikakas(uz robežas ar Peru) un sālsezers Popo
Reljefs: lielāko valsts daļu aizņem grūti pieejami kalni: Austrumkordiljera grēda valsts R un DR, un Altiplano grēda. Bolīvijas teritorijā ietilpst gan kalni, gan līdzenumi, gan tuksneši, gan stepe. Bolīvijas plakankalne ir tiešām augsta- ap 4000 m, bet nav tik plakana kā rāda nosaukums, jo vienā dienā jākāpj un jānolaižas vairāki simti metru. Šajā augstumā bez zāles nekas īpaši neaug un no dzīvniekiem ir pārsvarā lamas, kas šeit ir tik populāras kā govis un aitas Patagonijā
Dabas resursi: alva, svins, cinks, sudrabs, dzelzsrūda, volframs, bismuts, dabas ainavas
Klimats: klimata apstākļi ir daudzveidīgi, jo valsts atrodas ekvatoriālajā, subekvatoriālajā un tropiskajā klimata joslā. Klimata apstākļi ir ļoti daudzveidīgi pa reģioniem. Bez tam- valsts atrodas augstu kalnos, ir grūti pieejama kājāmgājējiem. Izteikta vertikālā zonalitāte ar temperatūras pazemināšanos, kāpjot kalnos. No novembra līdz martam visā valstī ir lietus sezona. Valsts galvaspilsētā Lapasā ir vēsas ziemas, pat sniegs. Sausās sezonas laikā gaisa temperatūra ir mēreni silta, laiks ir saulains. Valsts zemienēs gaisa temperatūra janvārī ir no +15°C līdz +20°C augstienēs, bet jūlijā no +8°C  līdz + 18°C, atkarībā no reģiona, kur atradīsities. Vērts atcerēties, ka ziemas dienvidu puslodē ir siltākas nekā vasaras! Siltākās gaisa temperatūras ir Brazīlijas pierobežā valsts austrumu daļā, jūlijā- vidēji + 15°C. Noteikti vēlams siltāks apģērbs- ne velti kečvi nēsā siltos pončo, kas ir viņu nacionālais apģērbs košās krāsās; arī saules aizsargkrēmu un saulesbrilles vēlams paņemt, jo augstu kalnos var ātri apdegt sejas āda un nogurt acis. Ja nakšņosiet teltīs augstu kalnos, tad būs vajadzīgas siltas segas, guļammaisi, jo naktīs kalnos ir auksti. Virs 5000 m v.j.l. sākas sniega līnija-tā ir vieta kalnos, virs kuras sniegs nekad nenokūst, un klimats ir īpaši bargs. Laikapstākļi var pēkšņi mainīties vairākas reizes diennaktī: var sākties gan sniega vētras, gan vēja virpuļi un vētras, gan lavīnas draudi pastāv spēcīgu vēju laikā.
Piesardzības pasākumi: malārijas risks pastāv visu gadu teritorijās, kas ir zemākas par 2500 m v.j.l.  Mazāks malārijas risks ir Kočabambā un Čukisakā. Ziņotas par rezistenci pret hlorokvīnu un sulfadoksīnu-pirimetamīnu.
Vakcinācija pret dzelteno drudzi ieteicama visiem ceļotājiem, kas no infekcijas neskartām teritorijām ierodas riska zonās, piemēram,  Kočabambas un Santakrusas departamentos, Lapasas departamenta subtropu daļā.

Uz robežas ar Peru atrodas Titikakas ezers - visaugstāk kalnos izvietotais ezers. Pasaulē visaugstākais kuģojamais ezers – Titikaka. Saules sala un senais inku templis Maynani atrodas ezera apkaimē. Mēness ieleja, Saules un Mēness salas ir tūristu visapmeklētākās vietas.  Tā ir indiāņu svētvieta. Saka, ka salās esot mitinājušies dievi- pasaules radītāji. Saules sala- Isla de Sola-tiek uzskatīta par Saules dzimšanas vietu. Te notiek arī svētki tradicionālajā garā ar stabulēm, bungām, pūšamajiem instrumentiem, kuri piešķir īpašu kolorītu svinībām. Un tas nekas, ka vairākums Bolīvijas iedzīvotāju ir katoļi…
Pie ezera atrodas arī senās indiāņu pilsētas Tiavanakas drupas.
Altiplano grēdā izvietojies sāļūdens ezers POPO. Bez tam Bolīvijā vēl ir viens no pasaules brīnumiem- UJUNI sāls ezers- viens no lielākajiem pasaules sāls ezeriem (spāniski to sauc salar). Tas ir izcils Bolīvijas lepnums ! Kad līst, tas izskatās kā normāls, bet sekls ezers. Kad vasara beidzas un sākas rudens (atšķirībā no Latvijas, rudenī tur līst mazāk), ezers nožūst un kļūst par labāko ceļu Bolīvijā (tikai 5% ceļu tur ir asfaltēti)! Ezera virsma kļūst par gigantisku zīmēšanas dēli, kur māksliniece daba uzzīmē četrstūrus, piecstūrus, sešstūrus un citus daudzstūrus. Ezers ir milzīga 100 km gara un 60 km plata virsma, kur , braucot pat ar velosipēdu, nav nepieciešams turēt acis vaļā. Sāls ezerā braukt ir bauda, vienīgi acis jāsargā no spožās saules, ko atstaro baltā sāls. Ezera virsma kļūst par milzīgu ekrānu naktī, kur var izveidot neticami garas ēnas. Ezerā atrodas sala ar ironisku nosaukumu- Zivju sala, kaut arī zivju klātbūtne nav bijusi kopš ezera izveidošanās. Šajā  salā aug 1000 gadu veci kaktusi.



Saka, ka Bolīvija ir viena no fascinējošākām un skaistākajām zemēm pasaulē. 80 % no iedzīvotājiem ir kečvu un aimaru tautības –tātad tie ir tiešie inku pēcteči, kuri dzīvo pēc sentēvu parašām, darina un nēsā tautiskos tērpus, ārstējas ar tautas medicīnas metodēm, iekopj kalnu nogāzēs terases, kurās audzē dažādus augstkalnu kultūraugus. Bolīvija ir alvas zeme un ierindojas starp piecām lielākajām alvas ražotājām pasaulē. Raktuvēs strādā tūkstošiem cilvēku. Viņu darba apstākļi ir bīstami un alga zema. Daudzi kalnrači tic, ka raktuvēs mīt kalnu gars Eltio, un ziedo tam cigaretes. Kalnos sākas vairākas upes: Mamore, Beni, robežupe ar Brazīliju ir Gvapore.
Bolīvijā augstkalnu apstākļos aug kokas koks, no kura iegūst kokaīnu. Tūristiem tās palīdz aklimatizēties pie augstuma, zelējot koka zaļās lapas.
Bolīvijas kalnainie apvidi nav piemēroti siltummīlošu augu kultūru audzēšanai (kafijkoki, kakaokoki, heveja, kokvilna).Tos audzē valsts Z daļā- tuvāk ekvatoram.

Bolīvijā ir cilvēku mutuļojošas pilsētas un ielas pilnas ar augļu tirgotājiem. Sievietes valkā ļoti krāsainus apģērbus un mazas katlveidīgas cepurītes, pārnesot mantas vai bērnus sev uz muguras krāsainajā speciāli salocītajā matērijas gabalā.

Sukre un Potosi ir UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļautās Bolīvijas mazpilsētas, kas atrodas 4100 m v.j.l. Līdz 1825.gadam Bolīvija bija spāņu kolonija. Pie Sukres pilsētas spāņi tika sakauti, un nodibinājās republika. Valsts savu nosaukumu guvusi no izcilā cīnītāja Simona Bolivara vārda. Sukre neoficiāli tāpēc tiek uzskatīta par valsts galvaspilsētu.

Lapasa tūristus sagaida ar strauju un aukstu nobraucienu no 4000 līdz 3600 metriem un ar ātru izmaiņu no Bolīvijas lauku vienkāršības un netīruma uz galvaspilsētas smalkumu. Kāds Latvijas tūrists apgalvo, ka tā ir līdzīga sajūta, kad no Krievijas laukiem iebrauc Maskavā, bet pie mums tā atšķirība nav tik krasa.
Lapasa ir ļoti omulīga. Ielu tirgotāji aplido ielas , autobusu vadītāji skaļi izkliedz virzienus, augļu tirgotāji reklamē savu produkciju ar skaļruņiem. Ielas pilnas arī ar protestētājiem. Protesti un demonstrācijas, ja tā var teikt, ir nācijas mīļākais vaļasprieks. Studenti protestē pret universitātes budžeta sadalījumu, transporta strādnieki pret degvielas cenu kāpumu, kalnrači un ielu tirgotāji Dievs zina pret ko , un visi kopā- pret dabasgāzes pārdošanu Argentīnai. Argentīna tad to varot pārdot Čīlei, ko bolīvieši ļoti nemīl. Karā 19. gs .beigās Bolīvija zaudēja Čīlei daļu teritorijas, šķiroties no pieejas pie jūras. Bolīvijai vairs nav jūras, bet šeit joprojām svin Jūras dienu- skumji... Tam visam pretstatā apskatāmas daudzas skaistas katedrāles pat no 16.gs., piemēram, San Francisko baznīca . Interesants apskates objekts ir Museo de Oro– zelta muzejs, kurā apskatāmas ekspozīcijas, kas stāsta par Bolīvijas vēsturi un attīstību.
Murillo muzejs – vēstures muzejs ar senu monētu kolekciju, ka arī ekspozīcijām par kolonistu laikiem Bolīvijā un valsts vēsturi. Tūristu vidū iecienīti ir arī Arhitektūras un Nacionālais Mākslas muzejs . Tomēr visinteresantākais un arī skandalozākais ir Kokaīna muzejs - tajā izstādītās ekspozīcijas stāsta par kokaīna nozīmi Bolīvijas dzīvē gan senos laikos, gan mūsdienās.
Santakrusa ir pilsēta, kurā lieliski sadzīvo un saplūst vēsturiskā daļa ar modernajām celtnēm, un arī skaistās dabas ainavas ir kā gleznains fons pilsētas raibumam.
Kopakabanā pie Peru robežas ik gadu svin trīs dienu garu festivālu , kas ietver skaļas procesijas , kur piedalās speciāli ģērbtās un trenētās” korporācijas’- folkloras grupas. Katra folkloras grupa sastāv no ~ 100 cilvēkiem un 4 veidu maršētājiem. Sievietes tradicionālajā apģērbā. Vīrieši pustradicionālajos kostīmos ar lielu skaitu spīdošo un šķindošo detaļu. Pirmās dienas beigās procesija aiziet līdz baznīcai kalnā  un tur paliek. Dažādi pūtēju orķestri spēlē viens pēc otra, notiek uguņošana, cilvēki dejo un nenovēršami piedzeras. Ļoti piedzeras...Citās dienās uz ielas tikpat kā nesastapt piedzērušos cilvēkus. Nākamajā un aiznākamajā dienā svinēšana turpinās . Iespējams, ka  tik daudz enerģijas cilvēkiem sniedz Titikakas ezers ar Saules un Mēness salām un mistiskie Inku avoti.
Pārgājienā pa Andu kalniem bieži ir iespēja redzēt tipiskos kalnu iemītniekus- lamas, guanako un alpakas, kuras audzē kā mājdzīvniekus. No šo dzīvnieku vilnas tiek darinātas siltas jakas, pončo un citi apģērbi, kas sasilda indiāņus vēsajā augstkalnu klimatā.

Nacionālie ēdieni: Bolīvijā kā jau kalnu zemē cieņā ir gaļas ēdieni. Gaļa parasti tiek pasniegts kopā ar rīsiem, kartupeļiem vai kāpostiem. Iecienītākā piedeva ir Ilajuha-asa mērce no tomātiem un pipariem. Saltenas ir bolīviešu vidū ļoti iecienītas smalkmaizītes ar dažādu dārzeņu, gaļas vai garšaugu pildījumu. Tawa-Tawas ir bolīviešu nacionālais gardums- ceptas mīklas sloksnītes ar medu un cukuru.